by Digitālajā vidē pēdējos gados arvien biežāk parādās apgalvojums, ka 2025. gads ir pēdējais “vecās pasaules” gads — simbolisks robežpunkts starp līdzšinējo globālo kārtību un jaunu sistēmu, kas balstīta uz digitalizāciju, centralizētu pārvaldību un datu kontroli. Šo ideju dažādi avoti dēvē par “Lielo pāreju” (The Great Transition), “Lielo atiestatīšanu 2.0”, vai arī saista ar digitālās identitātes ieviešanu kā obligātu mehānismu.
Lai gan nav pierādījumu, ka pastāvētu viens slepens plāns ar precīzu datumu, šī teorija atspoguļo plašākas sabiedrības bažas par straujām, vienlaicīgām pārmaiņām vairākās sistēmās vienlaikus — ekonomikā, politikā, tehnoloģijās un cilvēktiesību izpratnē.
Ko tieši apgalvo šī teorija?
Teorijas centrā ir ideja, ka 2025. gadā notiek globāls pārrāvums — nevis obligāti katastrofa, bet kvalitatīva sistēmas maiņa, pēc kuras:
- nacionālo valstu ietekme samazinās,
- lēmumu pieņemšana kļūst vairāk centralizēta (virsnacionālā līmenī),
- digitālās sistēmas kļūst par pamatu identitātei, naudai un piekļuvei pakalpojumiem.
Tiek apgalvots, ka pēc šī pārrāvuma pasaule pāriet uz jaunu modeli, kurā cilvēka sociālā, ekonomiskā un juridiskā eksistence arvien vairāk ir atkarīga no digitālās infrastruktūras.
“Lielā pāreja” un “Lielā atiestatīšana 2.0”
Jēdziens “Lielā atiestatīšana” sākotnēji radās ekonomikas un politikas kontekstā pēc 2020. gada pandēmijas, kad tika runāts par nepieciešamību pārveidot ekonomiku, klimata politiku, ražošanu un sociālās sistēmas. “2.0” versija sazvērestību teorijās nozīmē ideju, ka notiek otrā, dziļākā fāze — ne tikai ekonomiska, bet arī civilizācijas līmeņa pārkārtošana.
Šajā naratīvā 2025. gads tiek uztverts kā slieksnis, pēc kura:
- tradicionālās bankas aizvieto digitālā nauda (CBDC),
- dokumentus aizvieto digitālā identitāte,
- fiziskā īpašuma nozīme samazinās par labu piekļuves modelim (“you will own nothing”).
Digitālā identitāte kā centrālais elements
Viens no spēcīgākajiem šīs teorijas motīviem ir bailes no digitālās identitātes kā obligāta rīka. Ideja ir, ka nākotnē:
- bez digitālā ID nebūs iespējams strādāt,
- nebūs iespējams saņemt pakalpojumus,
- nebūs iespējams ceļot vai piedalīties ekonomikā.
No vienas puses, digitālā identitāte tiek pasniegta kā ērtības un drošības rīks, no otras — kā potenciāls kontroles mehānisms, kas ļauj izsekot, ierobežot vai pat bloķēt indivīdu.
Kāpēc tieši 2025. gads?
- gads šajās teorijās kļūst simbolisks vairāku iemeslu dēļ:
- daudzi tehnoloģiju ieviešanas plāni (AI regulācija, digitālā identitāte, digitālā valūta) tieši ap šo periodu nonāk praktiskā stadijā;
- ģeopolitiskā spriedze, karš, sankcijas un ekonomiskā nestabilitāte rada sajūtu, ka sistēma ir uz lūzuma robežas;
- klimata, veselības un drošības krīzes tiek uztvertas kā pastāvīgs “ārkārtas stāvoklis”, kas attaisno straujas reformas.
Tas rada sajūtu, ka vēsture paātrinās, un cilvēki meklē punktu, kurā “viss mainījās”.
Kritiska pieeja
Svarīgi uzsvērt, ka šī teorija nav balstīta uz pārbaudāmiem faktiem, bet gan ir interpretācija un reakcija uz reālām pārmaiņām. Tā atspoguļo:
- nedrošību par nākotni,
- neuzticēšanos institūcijām,
- bailes zaudēt kontroli pār savu dzīvi,
- sajūtu, ka pārmaiņas notiek pārāk ātri un bez sabiedrības līdzdalības.
Tādējādi šī teorija ir mazāk par to, kas “notiks”, un vairāk par to, kā cilvēki uztver to, kas jau notiek.
“2025 ir pēdējais vecās pasaules gads” nav pravietojums, bet gan simboliska frāze, kas apvieno bailes, cerības un neziņu par strauju civilizācijas pāreju. Tā atspoguļo laikmeta psiholoģiju — pāreju no analogas, decentralizētas pasaules uz digitālu, savstarpēji savienotu un strukturāli citādu realitāti.
Neatkarīgi no tā, vai šī pāreja notiks tieši 2025. gadā vai pakāpeniski nākamo desmitgažu laikā, skaidrs ir viens: pasaule patiešām mainās. Jautājums nav tik daudz kad, bet gan kā un kāda tā kļūs cilvēkiem, kas tajā dzīvos.
