by Katastrofas kā ieroči. Tehnoloģijas kā šantāža. Cilvēce kā ķīlnieks.
Mūsdienu pasaulē pastāv organizācijas, kuru spēks un ietekme pārkāpj valstu robežas un tautu gribu. Tās nenāk ar armijām vai tankiem – tās nāk ar līgumiem, aizdevumiem un glābšanas plāniem. Piedāvājumi, kas izskatās kā palīdzība, bet patiesībā ir ekonomiskas verdzības ķēdes. Kad valstu deputāti atsakās piekrist šiem “labvēlīgajiem” darījumiem, notiek kaut kas neizskaidrojams.
Tornado. Cunami. Zemestrīces. Pandēmijas. Elektrības pārrāvumi. Dīvaini negadījumi ar neērtiem politiķiem. Tās nav dabas kaprīzes – tās ir mērķētas reakcijas. Tās ir organizētas katastrofas. Modernās šantāžas forma, kur nepakļāvība tiek sodīta ar sāpēm un bailēm.
Šīs organizācijas nav redzamas tautai. Tās nerunā televīzijā. Tās darbojas aizkulisēs – caur transnacionālām korporācijām, “labdarības” fondiem un starptautiskām institūcijām, kas maskējas kā glābēji. Bet viņu glābšanas plāns vienmēr nāk ar cenu – pakļaušanos.
Kad valsts atsakās iznīcināt savu nacionālo veselības aprūpi, kad tā izvēlas neatkarīgu ekonomiku, kad tā pretojas farmācijas lobijiem – sākas “nejaušības”. It kā kāds sēž ar sviru pie vadības paneļa un spiež pogas – viena katastrofa šeit, neliela krīze tur, vēl viena pandēmija – lai tikai panāktu paklausību.
Šie notikumi nav izņēmumi, tie kļūst par sistēmu. Par modeli.
Viņu rīcības algoritms ir vienkāršs:
- Piedāvā “glābšanu” – finansiālu, veselības vai drošības jomā.
- Ja atsakās – sēj haosu.
- Kad valsts ir vāja – ieiet iekšā kā “palīgs” un pārņem kontroli.
Šīs korporācijas pārvalda enerģiju, informāciju, medikamentus, pārtiku un pat laikapstākļus. Viņu vara ir balstīta uz tehnoloģiju un bailēm. Tauta tiek barota ar propagandu, lai neredzētu, kas notiek fonā. Jo kamēr tauta skatās uz virsrakstiem, īstie lēmumi tiek pieņemti aiz slēgtām durvīm.
Tieši tā tiek sagrautas valstis no iekšpuses – ar šantāžu, draudiem un ilūziju, ka tas viss notiek “dabīgi”.
Un, kad viss sabrucis – kad tauta ir nogurusi, noplucināta un izmisusi – viņi nāk ar risinājumu: centralizētu pasauli bez nacionālām robežām, bez neatkarības, bez pretestības. Vienu sistēmu. Vienu noteikumu. Vienu varu.
Vai tas izklausās pēc zinātniskās fantastikas? Iespējams.
Bet paskaties apkārt.
Vai tas viss jau nenotiek?
Katastrofa kā ultimāts. Tehnoloģija kā ierocis. Pasaule kā šaha dēlis.
Un cilvēce? Tā klusē.
Jautājums ir – cik ilgi vēl?
