by Gigantu esamība nav tikai mīts vai reliģiska alegorija – tā ir reāla vēstures daļa, kas gadsimtiem ilgi tiek apspiesta, izsmieta un ignorēta. No seniem tekstiem līdz mūsdienu liecībām, viss norāda uz vienu: uz Zemes reiz dzīvoja cilvēki, kuru augums, spēks un uzbūve ievērojami pārsniedza mūsdienu normu.
Senie pieraksti un liecības
Bībelē, 1. Mozus 6:4 ir skaidrs teksts: “Tanīs dienās uz zemes bija milži…” Šie milži, zināmi kā Nefilīmi, tika uzskatīti par dievu un cilvēku pēcnācējiem.
5. Mozus 3:11 min Basanas ķēniņu Ogu, kura gulta bija 13,5 pēdas gara – ap 4,1 metriem.
Apokrifiskie teksti, piemēram, Enoha grāmata, apraksta gigantiskas būtnes, kuras ēda visu dzīvo, līdz radīja globālu katastrofu – plūdus.
Arheoloģiskie atradumi, kas “pazūd”
19. un 20. gadsimtā Amerikas Savienotajās Valstīs tika dokumentēti simtiem atradumu – milzīgu cilvēku kauli, galvaskausi ar dubultu zobu rindām, milzīgas galvas un ekstremitātes. Daudzi no šiem skeletiem tika nodoti tādām institūcijām kā Smithsonian, un tur viņu pēdas beidzas. Kāpēc? Kur tie ir tagad?
Piemēri:
– 1912. g. Winsconsinā: atrasti 18 milzīgi skeleti ar neparastām anatomiskām iezīmēm.
– 1930. g. Nevada: Lovelock Cave tika atklāti sarkano matu gigantu kauli.
– 1950.–1980. gados: ziņas par milzu skeletiem Turcijā, Indijā, Irānā, Peru.
Visiem šiem gadījumiem kopīgs ir viens: skeleti pazūd, pētniecība tiek pārtraukta, un viss tiek noklusēts.
Pasaules mitoloģijas saskan
No Maya, Ziemeļamerikas indiāņiem, Āfrikas cilšu, līdz skandināvu, grieķu un indiešu mitoloģijām – visās kultūrās atkārtojas stāsts par milžiem, kas valdīja, cīnījās ar dieviem vai tika iznīcināti. Vai visām pasaules tautām radās tie paši mīti neatkarīgi? Vai arī tās atcerējās vienu un to pašu realitāti?
Kāpēc tas tiek slēpts?
Oficiālā vēsture, balstīta uz evolucionāro materiālismu, nevar integrēt gigantu eksistenci bez sabrukuma savās dogmās. Ja milži bija reāli, tad: – Cilvēces vēsture ir daudz senāka un sarežģītāka;
– Evolūcijas lineārā teorija tiek apšaubīta;
– Daudzām senām civilizācijām bija pieeja zināšanām un tehnoloģijām, kas mūs vēl šodien pārsteidz.
Zinātnes elite dod priekšroku klusēt. Institūcijas izvēlas “pazaudēt” pierādījumus, lai saglabātu naratīvu.
Giganti bija reāli. Pierādījumi ir visur – tekstos, mītos, skeletos, leģendās un ģeoloģiskajos slāņos. Tas, ka tos apslāpē, nenozīmē, ka tie nepastāvēja. Pasaule mostas. Patiesība iznāk gaismā. Un gigantu noslēpums kļūst arvien mazāk par noslēpumu – un arvien vairāk par faktu.
