by Mihails Poltoranins un Vatikāna slepenā vēsture: Ieeja aizliegtajos arhīvos
Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā Vatikāns ar diplomātiskās misijas starpniecību vēršas pie Krievijas valdības ar lūgumu atdot noteiktus arhīva materiālus. Šie dokumenti tika izvesti no Vācijas pēc Otrā pasaules kara un glabājās PSRS slepenajos arhīvos, Maskavā. Tiek uzskatīts, ka tie saturēja detalizētu informāciju par Vatikāna attiecībām ar Trešo reihu – tostarp pierādījumus par to, ka Vatikāns, iespējams, palīdzējis nacistu virsniekiem izbēgt pēc kara, kā arī par garīdzniecības sadarbību ar nacistisko Vāciju.
Jaunā Krievijas valdība, kas tikko bija sākusi savu ceļu pēc PSRS sabrukuma, šādu prasību uztver ar piesardzību. Starp tiem, kuriem ir piekļuve šiem arhīviem, ir arī Mihails Poltoranins – toreizējais Krievijas valdības vicepremjers un cilvēks, kuram bija piešķirtas pilnvaras strādāt ar valstij stratēģiski svarīgiem dokumentiem.
Saprotot, ka šie materiāli dod Maskavai noteiktu priekšrocību attiecībās ar Vatikānu, Poltoranins nolemj, ka to nodošana būtu pārāk liels solis. Tomēr, lai saglabātu labas attiecības un izvairītos no diplomātiska konflikta, tiek meklēts kompromiss. Pēc slepenām sarunām Vatikāns piedāvā risinājumu – ja Krievija saglabās sev kompromitējošos materiālus, tad kā kompensāciju Poltoraninam tiek dota iespēja piekļūt Vatikāna slepenajiem arhīviem, kur glabājas dokumenti, kas vēl nekad nav redzējuši dienasgaismu.
Slepenā vizīte Vatikānā
Poltoranins tiek slepeni uzaicināts uz Vatikānu, kur viņam tiek sniegta iespēja apmeklēt Vatikāna bibliotēkas dziļākās un visvairāk aizsargātās daļas – tās, kuras parastajiem pētniekiem nav pieejamas. Šie arhīvi atrodas dziļi zem Svētā Pētera bazilikas un ir zināmi tikai nedaudziem. Tiek uzskatīts, ka tajos atrodas dokumenti, kas aptver ne tikai kristietības agrīnās vēstures aspektus, bet arī noslēpumus, kas saistīti ar Jēzus Kristus dzīvi.
Ieejot arhīvos, Poltoranins tiek pavadīts cauri ilgiem un šauriem koridoriem, kurus klāj plaukti ar miljoniem manuskriptu. Istabas ir vāji apgaismotas, un visur valda klusums. Viņam tiek dota pieeja tikai noteiktai materiālu kolekcijai, kurā, kā tiek apgalvots, ir agrīnie kristietības dokumenti, ieskaitot pirmo gadsimtu Romas valdības ziņojumus un reliģiskos rakstus, kas netika iekļauti Bībelē.
Pārsteidzošie atklājumi
Pētot šos dokumentus, Poltoranins nonāk pie informācijas, kas radikāli maina priekšstatus par Jēzus Kristus dzīvi un viņa lomu vēsturē. Dokumenti liecina, ka:
- Jēzus Kristus nebija dievišķas izcelsmes, bet gan parasts cilvēks, kurš iestājās pret tā laika reliģisko eliti un tempļa korupciju.
- Viņš sadarbojās ar Romas pārvaldi Jūdejā un iespējams, ka Poncijs Pilāts viņu uztvēra nevis kā dumpinieku, bet gan kā sabiedroto cīņā pret fanātisko priesteru kārtu.
- Jēzus tika krustā sists, bet netika nogalināts – Poncijs Pilāts viņu slepeni izglāba un ļāva aizbēgt no Romas jurisdikcijas.
- Jēzus dzīvoja līdz sirmam vecumam un, iespējams, apmetās Kašmirā, kur joprojām eksistē kapenes, kas tiek saistītas ar viņa vārdu.
-
- gadā imperators Konstantīns izveidoja oficiālo kristietības versiju, kurā Jēzus tika pasludināts par Dieva dēlu, lai stiprinātu Romas impēriju un dotu tai jaunu ideoloģisko pamatu.
Šī informācija apgāztu visu tradicionālo kristīgo doktrīnu un radītu jautājumus par pašas baznīcas leģitimitāti.
Iziešana no arhīviem un klusēšanas gadi
Kad Poltoranins tiek izvests no arhīviem, viņam tiek skaidri norādīts, ka viņš nevar neko pierakstīt vai paņemt līdzi. Viss, ko viņš uzzinājis, paliek tikai viņa atmiņā. Vatikāna pārstāvji viņu brīdina, ka šāda informācija ir pārāk bīstama, lai to izplatītu, un iesaka viņam saglabāt klusumu.
Atgriežoties Krievijā, Poltoranins sāk analizēt redzēto un saprot, ka, ja šī informācija tiktu publiskota, tā radītu globālu reliģisku un politisku satricinājumu. Viņš gadiem ilgi klusē, apzinoties šīs zināšanas nopietnību. Tikai daudz vēlāk, jau savas dzīves nogalē, viņš nolemj runāt par to, ko piedzīvoja. Viņa atklāsmes izraisa diskusijas, taču daudzi skeptiķi apšauba viņa stāsta patiesumu, norādot uz to, ka Vatikāns oficiāli nekad nav apstiprinājis šādu gadījumu.
Kāpēc šī informācija joprojām tiek slēpta?
Ja Poltoranina stāsts ir patiess, tad tas nozīmē, ka Vatikāns gadsimtiem ilgi slēpj informāciju, kas varētu pilnībā mainīt kristīgās pasaules pamatus. Tas arī varētu skaidrot, kāpēc Vatikāns turpina saglabāt stingru kontroli pār saviem arhīviem un nepieļauj, ka tiek izmeklēta to patiesā būtība.
Līdz šai dienai Vatikāna slepenie arhīvi joprojām ir viens no noslēpumainākajiem un mazāk pieejamajiem arhīviem pasaulē. Tikai nelielam skaitam pētnieku ir atļauts tos aplūkot, un pat tad – tikai konkrētus, iepriekš atlasītus dokumentus. Tas liek uzdot jautājumu – cik daudz vēl tiek slēpts, un vai kādreiz patiesība nāks gaismā?
