by Vecā pasaule brūk. Likumi un starptautiskās tiesas vairs nav spēks, kas nosaka valstu un līderu rīcību. Agrāk globālās varas struktūras balstījās uz starptautisko tiesiskumu, taču tas bija spēkā tikai tik ilgi, kamēr lielvaras to atzina. Tagad šī sistēma sabrūk, un tās vietā nāk tiešie spēka mehānismi, kur noteikumus nosaka nevis tiesas lēmumi, bet reālā politiskā vara.
Šī pārmaiņa kļuva acīmredzama, kad Starptautiskā Krimināltiesa (ICC) nolēma tiesāt Izraēlas vadītājus par iespējamiem kara noziegumiem Gazā. Teorētiski šī tiesa bija starptautiskās taisnīguma sistēmas stūrakmens, bet realitātē tā bija tikai instruments, kuru lielvaras izmantoja pret vājākām valstīm. Šoreiz Tramps un ASV atteicās spēlēt šo spēli.
Tramps reaģēja ne ar protestiem vai diplomātiskām notām, bet ar ekonomisko un politisko spēku – viņš uzlika sankcijas pašai tiesai, iesaldēja tās amatpersonu aktīvus un aizliedza tiem ieceļot ASV. Šis solis bija nepārprotams signāls – Starptautiskā Krimināltiesa vairs nav neaizskarama.
Vecais pasaules modelis – kur starptautiskās tiesas varēja iejaukties un sodīt valstu līderus – ir beidzies. ASV, kas kādreiz pati virzīja starptautiskās tiesiskās sistēmas veidošanu, tagad tās pamet. Tiesas kļūst vājākas, un īstā vara koncentrējas to rokās, kas ir gatavi rīkoties ārpus šīs sistēmas robežām.
Starptautiskās institūcijas, kas agrāk bija neaizskaramas, kļūst par bezzobainiem papīra tīģeriem. Valstis, kas seko Trampa piemēram, saprot – tiesas nevar aizsargāt, ja lielvaras tām nepiešķir autoritāti. Pasaule vairs nav tāda, kāda tā bija – tā ir pārgājusi uz jaunu ēru, kur taisnīgumu nosaka nevis spriedumi, bet spēks.
Šī nav tikai atsevišķa politiska epizode – tā ir globāla varas pārdale, kas liks pasaulei pārskatīt visus spēles noteikumus. Un Tramps ir pirmais, kurš to ir skaidri parādījis.
