by 1967.gada nogalē pasaule nejauši nonāca uz robežas starp zinātni un mistēriju. Kembridžas universitātes radioastronome Džoslina Bella Bērnella, strādājot ar jauno radiointerferometru, uztvēra ļoti precīzus, ritmiskus signālus no kosmosa. Tie atkārtojās ar tādu regularitāti, kādu nebija redzējusi neviens.
Pirmās domas bija tik neparastas, ka signālu nodēvēja par LGM-1 (Little Green Men – 1, jeb “Mazie zaļie cilvēciņi – 1”). Astronomi pat īsi apsvēra iespēju, ka tā ir citplanētiešu civilizācijas pārraide.
Mistērija atklājas
Drīz vien tika noskaidrots, ka šis signāls nāk no neitronu zvaigznes, kas ļoti ātri rotē un izstaro radioviļņus kā kosmiska bāka. Šādas zvaigznes vēlāk nosauca par pulsāriem. LGM-1 kļuva par pirmo atklāto pulsāru, iezīmējot jaunas ēras sākumu astrofizikā.
Kāpēc tas bija tik īpaši?
- Signāls bija tik regulārs, ka tas līdzinājās mākslīgam raidījumam.
- Tas nāca no punkta kosmosā ārpus mūsu Saules sistēmas.
- Pirmo reizi cilvēce redzēja neitronu zvaigznes pulsu, kas līdz tam bija tikai teorija.
Mīti un sazvērestības
Pat pēc oficiālā skaidrojuma daudziem radās jautājums – kāpēc tik precīzs signāls, ka to varēja sajaukt ar saprātīgu būtņu vēstījumu? Daži ufoloģijas piekritēji joprojām uzskata, ka LGM-1 varēja būt slēpta kosmosa pārraide, kas vienkārši tika piesegta ar zinātnisku skaidrojumu.
LGM-1 atklāšana vienlaikus bija gan zinātnes triumfs, gan mistērijas brīdis, kas atgādināja, cik maz mēs zinām par Visumu. No “mazajiem zaļajiem cilvēciņiem” līdz pulsāru kartēšanai – šis notikums ir kļuvis par leģendu, kas iedvesmo gan astronomus, gan sazvērestību teoriju cienītājus.
