by Augstu Himalajos, vairāk nekā piecu kilometru augstumā virs jūras līmeņa, atrodas neliels ledāja ezers ar nosaukumu Rūpkunds (Roopkund). Taču vietējie iedzīvotāji to dēvē citādi – “Skeletu ezers”. Kad sniegs un ledus pavasarī atkāpjas, ezerā un tā krastos parādās desmitiem, pat simtiem cilvēku skeletu. Kas viņi bija? Kā viņi tur nokļuva? Un kāpēc viņu noslēpums joprojām nav atrisināts pat pēc desmitgadēm pētījumu?
Atklājums, kas satrieca Indiju
1942.gadā mežsargs H.K. Madhvals Himalaju kalnu pārgājiena laikā pamanīja kaut ko dīvainu – ezera malā gulēja desmitiem kaulu un galvaskausu. Pirmā doma bija par sen aizmirstu karavīru grupu vai ceļiniekiem, kurus bija pārsteigusi lavīna. Taču vēlāk, kad zinātnieki rūpīgi izpētīja atradumus, kļuva skaidrs – šie cilvēki nākuši no dažādām vietām un dažādiem laikmetiem.
Radioglekļa datējumi atklāja, ka daļa skeletu ir vairāk nekā 1200 gadu veci, bet citi – tikai daži simti gadu. Daži ķermeņi bija saglabājušies pārsteidzoši labi – ar mīkstajiem audiem, matiem un drēbēm, jo sala temperatūra kalnos tos bija konservējusi kā laika kapsulā.
Divas vai trīs tautas vienā nāves ezerā
DNS analīze, ko veica Oksfordas un Indijas pētnieki, parādīja šokējošu rezultātu – daļa mirušo bija no Dienvidindijas, bet otra daļa – ar Eiropas (īpaši Vidusjūras reģiona) izcelsmi. Tas nozīmē, ka tūkstošiem kilometru attālumā no Grieķijas un Krētas kalniem šie cilvēki bija nonākuši Indijas Himalajos un miruši līdzās vietējiem iedzīvotājiem.
Kā viņi tur nonāca? Nebija nekādu liecību par kauju, tirdzniecību vai kolonizāciju. Tas lika zinātniekiem un mistiķiem uzdot pavisam citus jautājumus.
Nāve no debesīm
Daudziem galvaskausiem bija lieli bojājumi tieši galvas augšdaļā, it kā tos būtu skāruši spēcīgi triecieni no augšas. Nebija atrasti ne ieroči, ne cīņas pēdas, ne slimības pazīmes. Viena no zinātniskajām hipotēzēm – cilvēki gājuši bojā milzīga krusas vētras laikā, kad debesīs no mākoņiem krita ledus gabali lielāki par tenisa bumbiņām. Šāda “nāve no debesīm” Himalajos var būt reāla – kalnu laikapstākļi tur ir bīstami pat pieredzējušiem alpīnistiem.
Taču vietējās leģendas piedāvā citu versiju.
Dievietes sods
Leģenda vēsta, ka senos laikos kāda valdnieka karavāna devās svētceļojumā uz Nanda Devi svēto templi. Ceļā viņi pārkāpa tabu – dejoja, dziedāja un paņēma līdzi sievietes, kas šajā vietā bija aizliegts. Dusmās kalnu dieviete Nanda Devi viņus sodījusi, nosūtot debesu vētru ar “dzelzs akmeņiem” – krusu, kas iznīcināja visu karavānu. Ezers, kur viņi gāja bojā, kļuva par “Skeletu ezeru”.
Alternatīvās teorijas
Pētnieki, kas apvieno arheoloģiju ar alternatīvo zinātni, uzskata, ka Rūpkunda ezers varētu būt enerģētiska portāla vieta. Tā ģeomagnētiskie mērījumi atšķiras no apkārtējām teritorijām, un dažas ekspedīcijas ziņoja par dīvainu elektromagnētisku lauku ezera tuvumā. Daži pētnieki pat pieļauj, ka cilvēki tur miruši nevis fizisku, bet enerģētisku iemeslu dēļ – piemēram, pēkšņas rezonanses vai vibrācijas izmaiņu rezultātā.
Citi saka, ka ezerā redzamas gaismas parādības, līdzīgas “St. Elmo ugunīm”, un ka vietējie šamaniskie rituāli ar šo vietu saistīti jau tūkstošiem gadu.
Ezers, kas runā ar vēsturi
Kad vasarā ledus kūst, Rūpkunda ezers kļūst par spoguli, kurā redzami senie skeleti – klusie liecinieki notikumam, kas apvieno zinātni, reliģiju un mistiku. Katru gadu tur ierodas pētnieki, alpīnisti un garīguma meklētāji, cerot atrast atbildi uz jautājumu: kāpēc šie cilvēki miruši kopā, šeit, kalnu sirdī?
Varbūt tie bija svētceļnieki, kas meklēja gaismu un piedzīvoja debesu sodu. Varbūt tie bija pētnieki, kas atklāja kaut ko, kam cilvēce vēl nav gatava. Bet varbūt šis ezers ir atgādinājums – ka Himalaji glabā ne tikai ledājus, bet arī dvēseles.
Noslēpumains fakts:
Zinātnieki atraduši arī skeletus, kas datēti vairāk nekā 1000 gadu starpā, kas nozīmē – ezers tika izmantots vairākkārt dažādos laikmetos. Vai tas nozīmē, ka cilvēki tur atgriezās ar nolūku?
