by Ļeņingradas blokādes laikā pilsēta pārvērtās par telpu, kurā sabruka ne tikai infrastruktūra un valsts sistēmas, bet arī pats priekšstats par to, kas ir cilvēks. Kad pazuda pārtika, pazuda arī robežas. Cilvēki ēda līmi, ādas jostas, tapetes, grāmatu līmi un mēbeļu atliekas, līdz pienāca brīdis, kad pat tas vairs nebija pieejams. Tieši tad, saskaņā ar liecībām, parādījās cilvēki, kuri sāka ēst citus cilvēkus — un līdz ar to parādījās kaut kas vēl dīvaināks.
Pirmās liecības par spīdošām acīm
1942.gada ziemā iedzīvotāji sāka stāstīt par figūrām, kas naktīs pārvietojās pa kāpņu telpām, pagrabiem un pagalmiem. Viņi kustējās klusi, uzmanīgi un lēni, it kā medītu. Vispirms tika pamanītas nevis viņu sejas, bet viņu acis — divi blāvi atstarojoši punkti tumsā. Tikai pēc tam parādījās siluets.
Cilvēki sāka izvairīties no šīm vietām pēc krēslas iestāšanās, jo pastāvēja pārliecība, ka šīs figūras nav parasti izbadējušies cilvēki.
Kanibālisma izraisītā transformācija
Saskaņā ar teoriju, ilgstošs kanibālisms izraisīja ne tikai morālu sabrukumu, bet arī fizioloģisku transformāciju. Cilvēka organisms it kā pārgāja citā bioķīmiskā režīmā, mainījās nervu sistēmas darbība, pastiprinājās instinkti un samazinājās empātija.
Tika uzskatīts, ka šīs izmaiņas padarīja redzi jutīgāku pret minimālu gaismu, radot iespaidu, ka acis spīd pat pilnīgā tumsā.
Jaunais “plēsēja tipa” cilvēks
Teorija apgalvo, ka šie cilvēki pakāpeniski zaudēja sociālo uzvedību. Viņi runāja maz, izvairījās no dienasgaismas un bija aktīvāki krēslā. Viņu kustības kļuva kontrolētas, ekonomiskas un klusas, skatienam kļūstot galvenajam komunikācijas veidam.
Tika uzskatīts, ka viņi atpazīst viens otru tieši pēc skatiena.
Slepenā izņemšana
Saskaņā ar šo versiju varas iestādes apzinājās šo parādību un centās to noslēpt, lai nepieļautu masu paniku. Tika veikta šo cilvēku izolēšana un klusā izņemšana no sabiedrības. Daudzi pazuda bez dokumentiem, bez liecībām, bez ierakstiem.
Pēc kara šī tēma netika publiski apspriesta, un tā palika tikai atmiņās un čukstos.
Spīdošo acu kanibālu teorija piedāvā šausminošu skatījumu uz to, cik tālu cilvēks var nonākt ekstrēmos apstākļos. Tā ir teorija par to, ka bads un izmisums spēj ne tikai salauzt cilvēku, bet arī pārrakstīt viņu — padarot par kaut ko citu.
