by Ilgu laiku karš tika saprasts kā militārs konflikts — armijas, tanki, aviācija un frontes līnijas. Taču 21. gadsimtā šis priekšstats strauji mainās. Aizvien vairāk analītiķu, drošības ekspertu un politikas pētnieku runā par to, ka Trešais pasaules karš varētu jau notikt — tikai klusā, neredzamā formā.
Šo jauno realitāti bieži dēvē par “klusā kara fāzi” — periodu, kurā valstis cīnās nevis ar ieročiem, bet ar ekonomiku, informāciju, tehnoloģijām un ietekmi uz sabiedrību.
Karš bez šāvieniem
Mūsdienu konflikti arvien retāk sākas ar atklātu militāru uzbrukumu. Tā vietā tiek izmantoti instrumenti, kas spēj destabilizēt valsti bez viena šāviena:
- Ekonomiskie kari — tarifi, sankcijas, valūtas spiediens, investīciju bloķēšana.
- Informācijas kari — dezinformācija, propagandas kampaņas, sabiedrības šķelšana sociālajos tīklos.
- Kiberuzbrukumi — kritiskās infrastruktūras, banku, enerģētikas un valsts sistēmu paralizēšana.
- Piegāžu ķēžu sabotāža — mikroshēmu, energoresursu, pārtikas vai loģistikas traucēšana.
Šie instrumenti ir īpaši bīstami tāpēc, ka tie darbojas lēni, pakāpeniski un bieži nepamanāmi, taču spēj izraisīt dziļas politiskas, ekonomiskas un sociālas sekas.
Mērķis — nevis iekarot, bet salauzt
Ja klasiskā kara mērķis bija teritorijas ieņemšana, tad “klusā kara” mērķis ir sistēmas salaušana no iekšienes. Valsts var palikt formāli neskarta, bet kļūt ekonomiski vāja, politiski nestabila un sociāli sašķelta.
Rezultātā sabiedrība pati sāk apšaubīt savas institūcijas, valdību un pat realitātes uztveri. Tieši tas padara šo kara formu tik efektīvu — ienaidnieks vairs nav skaidri redzams.
Kāpēc tas tiek saukts par Trešo pasaules karu?
Šīs teorijas piekritēji uzskata, ka šodien pirmo reizi vēsturē konfliktā ir iesaistītas gandrīz visas pasaules lielvaras vienlaikus, tikai katra citā līmenī un citā telpā — ekonomikā, kibertelpā, informācijas vidē un diplomātijā.
Nav oficiāla kara pieteikuma, nav globālas frontes kartes, bet ir pastāvīga spriedze, sankciju spirāles, tehnoloģiju bloki, jauni aliansu veidojumi un pieaugoša neuzticība starp valstīm.
Klusais karš un ikdienas cilvēks
Atšķirībā no klasiskā kara, “klusais karš” tieši skar ikdienas dzīvi:
- pieaug cenas un inflācija,
- rodas preču trūkums,
- notiek banku sistēmu svārstības,
- mainās informācijas vide un sabiedriskā doma,
- pieaug nedrošības sajūta.
Cilvēki izjūt sekas, pat nezinot, ka piedalās globālā konfliktā.
Teorija par Trešā pasaules kara “kluso fāzi” neapgalvo, ka rīt sāksies kodolkarš. Tā apgalvo, ka kara forma jau ir mainījusies. Cīņa notiek nevis par teritorijām, bet par kontroli pār sistēmām — ekonomiku, informāciju, tehnoloģijām un cilvēku uztveri.
Pasaule var neatrasties uz kara sliekšņa. Iespējams, tā jau sen ir iegājusi karā — tikai citādā, klusākā un daudz sarežģītākā veidā.
