by 2026.gada 14. janvārī Amerikas Savienoto Valstu īpašais sūtnis paziņoja par ASV vadītā miera plāna otrās fāzes sākumu Gazas konfliktā. Šis solis iezīmē pāreju no pagaidu pamiera uz ilgtermiņa risinājumu meklēšanu, kuru mērķis ir ne tikai pārtraukt vardarbību, bet arī radīt apstākļus stabilai, drošai un funkcionējošai civilai videi Gazas joslā.
Pirmajā fāzē galvenais uzdevums bija apturēt aktīvās militārās darbības, panākt pamieru un uzsākt ķīlnieku un ieslodzīto apmaiņas procesu. Otrā fāze ir daudz sarežģītāka, jo tā prasa ne tikai politisku vienošanos, bet arī dziļas strukturālas pārmaiņas drošības, pārvaldības un ekonomikas jomā.
Drošība kā pamats stabilitātei
Svarīgākais otrās fāzes elements ir demilitarizācija. Ideja ir panākt, lai Gazā vairs nepastāvētu bruņotas struktūras ārpus likumīgas drošības kontroles. Bez šāda soļa jebkura rekonstrukcija būtu apdraudēta, jo infrastruktūra var tikt atkārtoti iznīcināta jauna konflikta gadījumā. Tomēr praksē šis process ir ļoti sarežģīts, jo bruņotās grupas ir cieši saistītas ar vietējo politiku, sabiedrību un reģionālo spēku interesēm.
Tāpēc demilitarizācija nav tikai tehnisks jautājums par ieroču savākšanu. Tā ir politiska un sociāla transformācija, kas prasa gan drošības garantijas, gan alternatīvas struktūras, kurās bijušie kaujinieki var integrēties civilajā dzīvē.
Pārejas pārvalde un institūciju atjaunošana
Otrs svarīgais elements ir pārejas pārvaldes izveide. Tā būs tehnokrātu vadīta administrācija, kuras uzdevums būs nodrošināt valsts pamatfunkcijas: veselības aprūpi, izglītību, komunālos pakalpojumus, policiju un civilās aizsardzības mehānismus. Šī pārvalde nav paredzēta kā pastāvīgs politisks risinājums, bet gan kā tilts starp karu un iespējamu politisku vienošanos par Gazas nākotnes statusu.
Lielākais izaicinājums šeit ir uzticība. Vietējai sabiedrībai ir jāuzticas šai struktūrai, bet bez leģitimitātes jebkura administrācija paliks formāla un vāja. Tieši tāpēc tiek runāts par starptautisku uzraudzību, lai garantētu pārredzamību un novērstu varas ļaunprātīgu izmantošanu.
Rekonstrukcija kā sociāls un politisks process
Gazas fiziskā atjaunošana ir tikai viena daļa no problēmas. Jautājums nav tikai par ēku atjaunošanu, bet arī par ekonomikas atdzīvināšanu, darba vietu radīšanu un normālas dzīves atjaunošanu cilvēkiem, kuri gadiem dzīvojuši kara apstākļos.
Bez ekonomiskām perspektīvām pastāv risks, ka nestabilitāte atgriezīsies citā formā – caur radikalizāciju, noziedzību vai jauniem konfliktiem. Tāpēc rekonstrukcija ir arī politisks instruments, kas var palīdzēt stabilizēt sabiedrību un mazināt spriedzi.
Reģionālais un starptautiskais konteksts
Gazas jautājums nekad nav bijis tikai vietējs konflikts. Tas vienmēr ir bijis saistīts ar reģionālo spēku interesēm, globālo diplomātiju un lielvalstu konkurenci. Otrā fāze ir arī mēģinājums iesaistīt plašāku starptautisko koalīciju, lai sadalītu atbildību par drošību, finansējumu un politisko atbalstu.
Tomēr šeit pastāv risks, ka dažādas valstis izmantos procesu savām ģeopolitiskajām interesēm, nevis Gazas iedzīvotāju labā.
ASV miera plāna otrā fāze ir mēģinājums pārvērst pamieru par ilgtspējīgu mieru. Tā nav ātrs risinājums un ne garantē panākumus. Taču tā ir pirmā reālā struktūra pēdējo gadu laikā, kas mēģina apvienot drošību, pārvaldību un rekonstrukciju vienā procesā.
Vai šis mēģinājums izdosies, būs atkarīgs no politiskās gribas, starptautiskās sabiedrības konsekvences un spējas ņemt vērā arī vietējās sabiedrības intereses. Bez šiem faktoriem pat labākais plāns var palikt tikai uz papīra.
