by Bikamerālā prāta teorija ir viens no drosmīgākajiem un pretrunīgākajiem mēģinājumiem izskaidrot, kā radās cilvēka apziņa. Tā piedāvā ideju, ka apziņa nav bijusi cilvēka pastāvīga īpašība kopš pašiem pirmsākumiem, bet gan vēlīns psiholoģisks attīstības posms. Šī teorija izaicina ierasto priekšstatu, ka cilvēks vienmēr ir domājis tāpat kā mūsdienās, ar iekšējo dialogu, refleksiju un apzinātu lēmumu pieņemšanu.
Kas ir bikamerālais prāts
Saskaņā ar bikamerālā prāta teoriju, senais cilvēka prāts darbojās citādi nekā mūsdienu apziņa. Cilvēka psihē nepastāvēja vienots “es”, kas analizē, šaubās un pieņem lēmumus. Tā vietā prāts bija sadalīts funkcionāli divās daļās. Viena daļa ģenerēja balsis, pavēles un norādījumus, savukārt otra daļa šīs balsis uztvēra kā ārēju autoritāti un tām paklausīja.
Šīs balsis netika uztvertas kā domas vai iekšējs dialogs. Tās tika piedzīvotas kā dievu, garu vai augstāku spēku balss. Cilvēks nediskutēja pats ar sevi un neanalizēja izvēles. Viņš izpildīja to, ko dzirdēja, jo šī balss tika uzskatīta par patiesības avotu.
Teorijas autors Džulians Džeinss
Bikamerālā prāta teoriju izstrādāja Džulians Džeinss, amerikāņu psihologs un domātājs, kurš 1976. gadā publicēja darbu “The Origin of Consciousness in the Breakdown of the Bicameral Mind”. Džeinss nebija reliģisks sludinātājs vai ezotēriķis, bet akadēmisks pētnieks, kurš apvienoja psiholoģiju, neirozinātni, antropoloģiju, valodniecību un vēsturi vienotā analītiskā sistēmā.
Viņš pētīja senos eposus, reliģiskos tekstus un mitoloģiju, piemēram, Gilgameša eposu, Vecās Derības agrīnos tekstus un Homēra darbus. Džeinss pamanīja, ka vecākajos tekstos gandrīz nav sastopama pašrefleksija. Personāži nerunā par savām domām vai šaubām. Viņi rīkojas, jo “dievs lika”, “balss pavēlēja” vai “zīme norādīja”.
Apziņas rašanās un bikamerālā prāta sabrukums
Džeinss uzskatīja, ka bikamerālais prāts sāka sabrukt, kad cilvēku sabiedrība kļuva pārāk sarežģīta. Pilsētu veidošanās, kari, dabas katastrofas un sociālais haoss izjauca stabilo autoritāšu sistēmu. Vecās balsis vairs nespēja efektīvi vadīt cilvēku rīcību strauji mainīgā vidē.
Šajos apstākļos cilvēka prāts bija spiests attīstīt jaunu mehānismu. Tā radās apziņa, spēja domāt par sevi, analizēt situācijas, simulēt nākotni un pieņemt lēmumus bez ārējas pavēles. Iekšējā balss, kas agrāk tika uztverta kā dievs, kļuva par iekšējo dialogu.
Reliģijas un dievu izcelsmes skaidrojums
Bikamerālā prāta teorija piedāvā psiholoģisku skaidrojumu reliģijas izcelsmei. Dievi, pravieši un orākuli šajā skatījumā nav obligāti ārējas pārdabiskas būtnes, bet gan cilvēka prāta iekšējo balsu interpretācija. Senajam cilvēkam šīs balsis bija reālas un neapšaubāmas, jo nebija attīstījusies apziņa, kas tās analizētu.
Šī teorija neapgalvo, ka reliģija ir “nepatiesa”, bet piedāvā skaidrojumu, kāpēc dievu balsis tika uztvertas tik reāli un autoritatīvi.
Bikamerālā prāta atliekas mūsdienās
Lai gan mūsdienu cilvēks lielākoties dzīvo apzinātā režīmā, bikamerālā prāta atliekas joprojām pastāv. Tās var parādīties hipnozē, spēcīgā paklausībā autoritātēm, masu psiholoģijā, kā arī iekšējā kritiķa balsī. Šajos stāvokļos cilvēks uz laiku atsakās no kritiskās domāšanas un ļauj balsij vai autoritātei vadīt savu rīcību.
Tas liecina, ka apziņa nav pilnīgi stabils stāvoklis, bet gan dinamisks process, kuru iespējams ietekmēt, vājināt vai pastiprināt.
Kritika un teorijas nozīme
Zinātniskajā vidē bikamerālā prāta teorija tiek kritizēta par to, ka trūkst tiešu neiroloģisku pierādījumu. Tomēr pat kritiķi atzīst, ka teorija ir konceptuāli spēcīga un ietekmīga. Tā ir mainījusi veidu, kā domājam par apziņu, reliģiju un cilvēka psihes attīstību.
Bikamerālā prāta teorija piedāvā skatījumu uz cilvēku nevis kā nemainīgu apzinātu būtni, bet kā evolūcijas procesā attīstošos prātu. Tā uzdod būtisku jautājumu, kas joprojām ir aktuāls arī mūsdienās. Vai apziņa ir mūsu galīgā forma, vai tikai viens posms cilvēka psihes attīstībā.
