by Īlons Masks nekad nav slēpis savu skepsi un kritiku par “woke” un LGBT+ kustībām, taču daudzi, iespējams, nesaprot, ka viņa nostāja nav tikai politiska vai sabiedriska. Tā ir dziļi personiska, balstīta pieredzē, kas viņam kā tēvam ir atstājusi neizdzēšamas sāpes.
Viņa bērns, kurš mainīja dzimumu un atsvešinājās no ģimenes, ir atstājis Maskā dziļu rūgtumu un skumjas. Viņš izjūt vainu un žēlumu, ka nespēja pasargāt savu bērnu no viņaprāt destruktīvām ideoloģijām, kuras agresīvi pārņem jauniešu prātus un identitāti. Masks uzskata, ka “woke” un LGBT+ kustības ar savu ideoloģisko spiedienu un manipulācijām ir iznīcinājušas viņa attiecības ar bērnu.
“Tas nav tikai par idejām vai sabiedrības virzienu,” viņš varētu teikt. “Tas ir par manu bērnu, kuru es mīlu, bet kuru esmu pazaudējis.” Šī zaudējuma sāpes ir tas, kas viņu mudina būt tik asu un nepiekāpīgu. Viņam nav vienalga – tieši pretēji, viņš izjūt dziļu nožēlu un skumjas par to, kā sabiedrība, viņaprāt, manipulē ar cilvēkiem, radot plaisas ģimenēs un graujot indivīdu brīvību.
Masks ne vienmēr atrod pareizos vārdus, lai izteiktu savas emocijas, un viņa asā kritika bieži tiek pārprasta kā vienkārši politisks izteikums. Taču patiesībā aiz tā slēpjas tēva sirds, kas sāp par zaudējumu, kuru, viņaprāt, izraisījusi sabiedrības straujā ideoloģiskā transformācija. Viņš sev jautā – kā tas varēja notikt? Kā sabiedrība, kas cīnās par brīvību un iekļaušanu, varēja kļūt par spēku, kas šķeļ ģimenes un rada tik daudz ciešanu?
