by Trampa stratēģija vienmēr ir bijusi balstīta uz manipulāciju, spēcīgiem publiskiem paziņojumiem un situācijas pārformulēšanu sev par labu. Viņš labi saprot, ka politiskā atmiņa ir īsa un ka sabiedrības uztvere tiek vadīta ar informācijas kontroli un naratīvu maiņu.
Kad Tramps nosauca Zelenski par “diktatoru”, tas bija daļa no viņa spēles – viņš vēlējās parādīt ASV vēlētājiem, ka Baidena administrācija ir iesaistījusies Ukrainas atbalstā bez nosacījumiem, ignorējot korupcijas un varas centralizācijas jautājumus. Šis retorikas vilnis bija mērķēts uz Trampa republikāņu bāzi, kas arvien vairāk pieprasīja skaidru atbildi par ASV finansiālo atbalstu Ukrainai.
Taču, kad runa ir par starptautiskajiem darījumiem un triljonu līmeņa ekonomisko sadarbību, retorika mainās. Pasaules politika nav tik vienkārša kā “draugs” vai “ienaidnieks” – viss ir atkarīgs no tā, kas konkrētajā brīdī ir izdevīgi.
Lielie darījumi – manipulācijas spēle
Lai noslēgtu līgumus triljonu vērtībā, līderim jābūt meistarīgam manipulātoram. Tramps to demonstrēja savas prezidentūras laikā, veicot vairākus būtiskus darījumus un diplomātiskos solījumus, piemēram:
- Ķīnas un ASV tirdzniecības vienošanās – neskatoties uz agresīvu retoriku, viņš panāca abpusēji izdevīgu darījumu.
- Ziemeļkorejas līderis Kims Čenuns – sākumā viņu apvainoja, bet pēc tam sarīkoja vēsturisku tikšanos.
- Tuvo Austrumu “Miera līgumi” (Abrahama vienošanās) – panāca ekonomiskus ieguvumus, izmantojot diplomātisku spiedienu un solījumus.
Tieši tāpat arī ar Ukrainu – ja tas būs ekonomiski vai politiski izdevīgi, Tramps var pilnībā mainīt savu nostāju. Jo, kā viņš pats teicis:
“Viss ir apspriežams.”
Trampa filozofija balstās uz principu, ka uzvara nenozīmē patiesību – tā nozīmē ietekmi. Viņš nebaidās pārrakstīt savu nostāju, ja tas viņam nodrošina labākus darījumus.
Tāpēc nav pārsteigums, ka viņš “aizmirsīs”, ka sauca Zelenski par diktatoru, ja būs iespēja izmantot viņu kā aktīvu lielākos spēles gājienos.
