by Reālā situācija ir tāda, ka neviens negrib atzīt, ka Ukraina nekad nebūtu uzvarējusi. Politika, ko visi virzīja par karu, ir izgāzusies, bet neviens to negrib atzīt. Karš tika pasniegts kā cīņa par demokrātiju un brīvību, taču patiesībā tas bija ģeopolitisks instruments, lai vājinātu Krieviju un stiprinātu Rietumu hegemoniju. Tagad, kad Ukrainas spēki izsīkst, ekonomika ir sagrauta, un sabiedrība ir novesta līdz izmisumam, Rietumu politiķiem vairs nav stratēģijas, kā no šīs situācijas izkļūt bez zaudējumiem.
Jāsaprot, ka korupcija Ukrainā ir sasniegusi jaunu līmeni, un, ja Amerika sāks to visu izmeklēt un Zelenski tiesāt, visa Eiropas politika var sabrukt vienas dienas laikā. Tas nozīmētu ne tikai atzīt kara politikas neveiksmi, bet arī izgaismot Rietumu dubultstandartus un to, kā viņi paši veicināja šo situāciju. Korupcija nav tikai Ukrainas iekšējā problēma – tā ir cieši saistīta ar Eiropas un ASV politiskajām un finanšu interesēm. Miljardi, kas tika sūtīti kā palīdzība, ir izkusuši, un šī nauda nav aizgājusi ne uz fronti, ne uz Ukrainas atjaunošanu, bet gan caur sarežģītām shēmām nonākusi pie ietekmīgām elitēm.
Eiropas ieroču rūpniecība ir guvusi bezprecedenta ienākumus, pārdodot ieročus un munīciju, kamēr nodokļu maksātāji maksā rēķinus. Karš ir radījis mākslīgu pieprasījumu pēc militārās produkcijas, kas ļauj saglabāt naudas plūsmas ne tikai Ukrainas frontē, bet arī aiz tās robežām. Vienlaikus daudzi jau plāno nākotnes rekonstrukcijas projektus, kas faktiski nozīmēs vēl vienu naudas atmazgāšanas mehānismu, kurā atkal uzvarēs tie, kas kara laikā uzkrājuši ietekmi un resursus.
Eiropas politiskā elite arī nav palikusi malā – caur lobijiem un slēgtām vienošanām šis karš ir kļuvis par līdzekli varas nostiprināšanai un finanšu shēmām. Politiķi, kas visvairāk atbalsta karu, nereti ir tie, kuri saņem vislielākās dividendes no ieroču piegādēm un rekonstrukcijas projektiem. Viņiem karš nav traģēdija, bet bizness, un tāpēc viņi dara visu iespējamo, lai tas turpinātos pēc iespējas ilgāk.
Sliktākais scenārijs ir tas, ka, lai novērstu šī “burbuļa” plīšanu, Eiropa var tikt ievilkta vēl dziļākā krīzē. Ekonomiskā stagnācija jau ir realitāte – inflācija, pieaugošais valsts parāds un sabiedrības neapmierinātība rada spiedienu. Daudzām valstīm sāk kļūt skaidrs, ka šis karš tām nes vairāk zaudējumu nekā ieguvumu, un pieaugošās iekšpolitiskās pretrunas var izraisīt arī alianses destabilizāciju.
Turklāt diplomātiskās provokācijas pret Krieviju tikai paātrina šo procesu. Dažas valstis uzvedas tā, it kā varētu bezgalīgi izaicināt pretinieku bez sekām. Bet realitāte ir cita – ja provocē un saņem atbildes triecienu, tad skriet pie “lielā brāļa” un prasīt aizsardzību vairs nebūs risinājums. Šāda pieeja var novest pie pilnīgas Eiropas politiskās un ekonomiskās nestabilitātes.
Eiropa šobrīd atrodas krustcelēs – vai nu tā atzīst realitāti un maina savu kursu, vai arī turpina grimt haosā, kurā zaudējumi tikai pieaug. Katra diena, kad patiesība tiek ignorēta, padara šo scenāriju vēl drūmāku.
