by Baltijas valstis kopš kara sākuma ir bijušas vienas no skaļākajām un aktīvākajām Ukrainas atbalstītājām. Tās piegādājušas ieročus, sniegušas patvērumu ukraiņu bēgļiem, lobējušas stingrākas sankcijas pret Krieviju un nepiekāpīgi iestājušās par Ukrainas uzņemšanu NATO un ES. Tomēr, kad pienāca brīdis pieņemt lielos lēmumus, Lielbritānija tās atstāja ārpus spēles – Baltijas valstis uz samitu neaicināja.
Šis nav nejaušs pārpratums, bet gan skaidrs diplomātisks signāls, ka Baltijas valstu ietekme starptautiskajā arēnā ir daudz mazāka, nekā tās pašas mēdz uzskatīt. Lielbritānija un citas lielvalstis vēlas saglabāt ekskluzīvu kontroli pār Ukrainas atbalsta stratēģiju, un Baltijas valstis vienkārši netiek uzskatītas par nozīmīgiem spēlētājiem. Tās ir aktīvas un uzticamas, taču to viedoklis nav noteicošs – lielvalstu acīs tās ir palīgspēki, nevis lēmumu pieņēmēji.
Zema ekonomiskā jauda = zema diplomātiskā vērtība
Viens no iemesliem, kāpēc Baltijas valstis tiek atstātas malā, ir to ierobežotā ekonomiskā ietekme. Starptautiskā diplomātija lielā mērā balstās uz ekonomisko svaru – valstīm ar lielu ekonomiku ir vairāk sviru, ar kurām tās var ietekmēt globālos procesus. Baltijas valstis ar savām mazajām ekonomikām, vāju rūpniecību un augošo atkarību no ārvalstu investīcijām nevar piedāvāt neko tādu, kas būtu kritiski svarīgs lielvalstīm.
Kamēr Vācija, Francija un Lielbritānija var apspriest stratēģiskus ieguldījumus, militāro rūpniecību un enerģētikas sadarbību ar Ukrainu, Baltijas valstīm nav nekā līdzvērtīga, ko likt galdā. Tās ir patērētāji, nevis radītāji, un tas liedz tām reālu ietekmi globālajā politikā.
Diplomātijas noriets: no aktīviem spēlētājiem līdz ignorētiem lūdzējiem
Baltijas valstu diplomātija ir zaudējusi savu nozīmi, jo tās pārāk ilgi paļāvušās uz principu – skaļi un agresīvi lobēt Ukrainas atbalstu cerībā, ka tas automātiski piešķirs tām svarīgu lomu. Taču realitāte ir cita: lielvalstīm nav nepieciešamas valstis, kas atkārto jau zināmo, bet gan tādas, kas piedāvā reālus risinājumus un resursus. Baltijas valstu diplomātija ir pārvērtusies par emocionālu aģitāciju bez praktiskas pievienotās vērtības.
Ja tās nespēj piedāvāt neko vairāk kā deklaratīvus paziņojumus un aizvainotu retoriku pret Krieviju, tās paliks ārpus nozīmīgākajiem lēmumiem. Pasaules politika nav balstīta tikai uz morāliem argumentiem – tā balstās uz spēku, resursiem un ietekmi, un šajās kategorijās Baltijas valstis atpaliek.
Jaunās pasaules izpratnes trūkums: Kāpēc Baltijas valstis netika uzaicinātas?
Lielvalstis veido jaunu pasaules kārtību, kurā Baltijas valstis, iespējams, vienkārši neiederas kā nozīmīgi spēlētāji. Eiropas politika mainās – Vācija un Francija meklē veidus, kā atjaunot dialogu ar Krieviju pēc kara, ASV prioritātes mainās uz Āziju, un Lielbritānija nostiprina savu lomu kā stratēģiskais starpnieks starp Eiropu un ASV.
Baltijas valstis, kas konsekventi turas pie vecā aukstā kara paradigmas, nespēj pielāgoties jaunajai ģeopolitiskajai realitātei. Tās turpina uzstāt uz maksimāli stingru nostāju pret Krieviju, kamēr citas lielvalstis jau sāk domāt par “pēckara” kārtību. Šāda nespēja redzēt plašāko ainu un pielāgot savu politiku padara tās par nesvarīgiem dalībniekiem lielajā spēlē.
Vai Baltijas valstis kļūs par skatītājiem?
Ja Baltijas valstis turpinās savu pašreizējo pieeju – balstītu uz skaļu retoriku, bet bez reāliem ekonomiskiem un diplomātiskiem instrumentiem –, tās riskē kļūt par Eiropas politikas perifēriju. To loma tiks samazināta līdz uzticamiem, bet neietekmīgiem sabiedrotajiem, kuri tiek izmantoti, bet neiekļauti galvenajās sarunās.
Šis ir brīdinājums, ka politiskā lojalitāte viena pati nedod vietu pie galda – nepieciešama reāla ietekme. Ja Baltijas valstis vēlas būt starp tiem, kas nosaka nākotnes Eiropu, tām jāmaina sava stratēģija un jāatrod veids, kā kļūt par neizbēgamu faktoru Eiropas politikā – ne tikai Ukrainas jautājumā, bet arī globālajos spēkos.
