by
Ideja, ka Saules sistēmā pagātnē varēja pastāvēt vairāk apdzīvojamu planētu nekā šodien, balstās gan uz mūsdienu zinātnes atklājumiem, gan uz ilgstošām teorijām par planētu evolūciju. Šobrīd Zeme ir vienīgā zināmā apdzīvotā planēta, taču pētījumi liecina, ka Marss un Venēra senāk bija daudz piemērotākas dzīvībai. Dažās hipotēzēs tiek minēta arī vēl viena planēta, kas vairs neeksistē.
Kas ir apdzīvojama planēta
Apdzīvojama planēta nav obligāti apdzīvota ar saprātīgām būtnēm. Ar šo jēdzienu saprot planētu, uz kuras ilgstoši var pastāvēt šķidrs ūdens, samērā stabila temperatūra, pietiekami bieza atmosfēra un aizsardzība pret Saules starojumu. Šādi apstākļi rada iespēju dzīvībai vismaz vienkāršā formā.
Marss kā senā ūdens pasaule
Mūsdienu dati rāda, ka Marss agrāk bija ievērojami siltāks un mitrāks. Uz planētas virsmas atradās upju ielejas, ezeri un, iespējams, pat okeāni. Atmosfēra bija biezāka, un klimats ļāva ilgstoši pastāvēt šķidram ūdenim.
Laika gaitā Marss zaudēja savu magnētisko lauku. Saules vējš pakāpeniski nopūta atmosfēru, planēta atdzisa, un ūdens vai nu iztvaikoja, iesala, vai arī ieslēdzās augsnē. Rezultātā Marss pārvērtās par aukstu un sausu pasauli, kur dzīvība uz virsmas vairs nespēj pastāvēt ilgstoši.
Venēra – Zemes dvīnis, kas kļuva par galējību
Venēra pēc izmēra un masas ir ļoti līdzīga Zemei, tāpēc ilgu laiku tika uzskatīta par tās dvīni. Pastāv nopietnas zinātniskas hipotēzes, ka agrīnajā attīstības posmā Venērai varēja būt okeāni un mērenāks klimats.
Tomēr Venēras likteni noteica nekontrolēts siltumnīcas efekts. Temperatūrai paaugstinoties, palielinājās iztvaikošana, atmosfērā uzkrājās siltumnīcas gāzes, un siltums vairs nespēja aizplūst kosmosā. Šis process noveda pie galējas pārkaršanas. Šodien Venēra ir viena no karstākajām planētām Saules sistēmā ar ārkārtīgi lielu spiedienu un agresīvu atmosfēru.
Zeme kā stabilitātes piemērs
Zeme atrodas optimālā attālumā no Saules. Tai ir spēcīgs magnētiskais lauks, aktīva ģeoloģija un lieli šķidrā ūdens krājumi. Šo faktoru līdzsvars nodrošināja ilgstošu klimata stabilitāti. Tieši šī stabilitāte ļāva dzīvībai ne tikai rasties, bet arī attīstīties sarežģītās formās.
Pazudusī planēta starp Marsu un Jupiteru
Alternatīvās teorijās bieži tiek minēta vēl viena planēta, kas kādreiz varēja atrasties starp Marsu un Jupiteru. Šodien šajā reģionā atrodas asteroīdu josla.
Daļa pieņēmumu vēsta, ka asteroīdu josla ir iznīcinātas planētas atliekas. Citi zinātniskāki skaidrojumi paredz, ka planēta šajā zonā nekad pilnībā neizveidojās Jupitera spēcīgās gravitācijas ietekmes dēļ. Lai gan iznīcinātas planētas versija nav pierādīta, tā joprojām raisa interesi un diskusijas.
Vai Saules sistēmā dzīvība bija izplatītāka
Ja Marss un Venēra noteiktos laikmetos bija apdzīvojami, tas nozīmē, ka Saules sistēma agrāk varēja būt daudz draudzīgāka dzīvībai nekā šodien. Tas paver iespēju, ka dzīvība varēja rasties vairāk nekā vienā vietā.
Zinātne šobrīd runā par mikroorganismiem un vienkāršām dzīvības formām. Alternatīvās teorijas pieļauj civilizāciju pastāvēšanu un kosmiskas katastrofas, taču šiem pieņēmumiem trūkst pierādījumu.
Saules sistēmas vēsture parāda, ka planētas nav nemainīgas. Apdzīvojamība var būt tikai īss posms kosmiskā laika mērogā. Marss un Venēra ir piemēri tam, cik dramatiski planēta var zaudēt dzīvībai piemērotus apstākļus.
Zeme pagaidām ir izņēmums, taču arī tās stabilitāte nav garantēta uz mūžiem. Tāpēc jautājums par pagātnes apdzīvojamām pasaulēm ir būtisks ne tikai zinātnei, bet arī cilvēces nākotnes izpratnei.
