by Artūrs Šopenhauers (Arthur Schopenhauer, 1788–1860) bija vācu filozofs, kuru daudzi uzskata par vienu no ievērojamākajiem pesimisma domātājiem Rietumu vēsturē. Viņš bija laikabiedrs Hēgeļa un Kanta, taču atšķirībā no viņiem viņš noliedza progresu, sabiedrisko attīstību un optimistisko skatījumu uz cilvēci.
Šopenhauers necentās radīt mierinošas ilūzijas. Viņš uzskatīja, ka patiesība ir sāpīga, bet tikai tā ved uz dziļāku sapratni par realitāti. Viņa domas ietekmēja ne tikai filozofiju, bet arī psiholoģiju, mākslu, literatūru un pat austrumu reliģiju interpretāciju Eiropā.
Dzīve kā ciešanu loks
Saskaņā ar Šopenhaueru, dzīve nav veidota, lai būtu laimīga. Cilvēks pēc būtības ir pakļauts bezgalīgam vēlmju un vilšanos ciklam. Vēlmes izraisa ciešanas, to piepildīšana sniedz tikai īslaicīgu apmierinājumu, kas ātri pārvēršas garlaicībā. No jauna rodas nākamās vēlmes, un cilvēks ir spiests atkal tiekties, ciest, maldīties.
“Mēs ciešam nevis tāpēc, ka pasaule ir ļauna, bet tāpēc, ka tā vienkārši ir tāda, kāda ir — bez mērķa, bez jēgas, akla un vienaldzīga.”
Šī koncepcija nav vienkārša nihilisma forma, bet drīzāk mēģinājums sniegt godīgu psiholoģisku portretu par cilvēka eksistenci.
Griba – pasaulei zem virsmas
Viņa filozofijas pamatā ir jēdziens “griba” – neredzams, akls spēks, kas virza visu eksistējošo. Cilvēka prāts un racionālā domāšana ir tikai plāns slānis, kas pārklāj dziļāku dzīvniecisku un neracionālu tieksmi – dzīvot, turpināties, cīnīties.
Šī “griba uz dzīvi” nav brīva vai saprātīga, tā ir impulsīva un nekontrolējama. Visi mūsu centieni — vai tā būtu mīlestība, panākumi, slava, bagātība — ir tikai formas, kā griba sevi izpauž, lai saglabātu sevi caur mums.
Pasaule kā ilūzija
Šopenhauers uzskatīja, ka pasaule, kādu mēs to redzam, ir ilūzija jeb “priekšstats”. Mēs neuztveram lietas tādas, kādas tās ir pašas par sevi, bet gan to atspoguļojumu, ko mūsu apziņa ir konstruējusi. Šī ideja balstās uz Kanta filozofiju, taču Šopenhauers to radikāli padziļināja.
Cilvēka uztvere ir subjektīva, un tas, ko mēs saucam par “reālo pasauli”, ir tikai apziņas radīts attēls, nevis objektīva realitāte. Tas nozīmē, ka cilvēks dzīvo sapnī, no kura gandrīz nekad nepamostas — viņš jauc ilūziju ar realitāti.
Māksla kā bēgšana no ciešanām
Lai gan viņa uzskati šķiet nomācoši, Šopenhauers norādīja arī uz glābšanas ceļiem. Viens no tiem ir māksla, īpaši mūzika, kuru viņš uzskatīja par vistuvāko patiesajai būtībai. Mūzika, viņaprāt, spēj apiet saprātu un tieši sazināties ar gribu, sniedzot klausītājam brīdi bez ciešanām.
Cits ceļš ir asketisms, atteikšanās no vēlēšanās, ego un pasaulīgām kaislībām. Šopenhauers apbrīnoja budismu un hinduismu, jo tajos viņš saskatīja filozofijas, kas, līdzīgi viņa uzskatiem, uzsver atteikšanos, meditāciju un “vēlmju izdzišanu”.
Mantojums un ietekme
Lai arī dzīves laikā viņa darbi tika ignorēti, vēlāk viņš kļuva par vienu no visietekmīgākajiem 19. gadsimta domātājiem. Viņa idejas spēcīgi ietekmēja:
- Frīdrihu Nīči, kurš no Šopenhauera mācījās drosmi saskatīt dzīves tukšumu.
- Zigmundu Freidu, kurš pārņēma gribas ideju kā neapzinātu psiholoģisku spēku.
- Rihardu Vāgneru, kura operas bija iedvesmotas no viņa filozofijas.
- Un eksistenciālistus, piemēram, Kjerkegoru un Kamī, kas attīstīja tālāk ideju par dzīves jēgas meklējumiem ciešanu pasaulē.
Artūrs Šopenhauers bija filozofs, kas nepiedāvāja cerību, bet piedāvāja patiesību. Viņš nespēlēja spēles ar pozitīvismu vai ticību progresam. Tā vietā viņš aicināja cilvēku mosties no ilūzijas, saskatīt pasauli tādu, kāda tā ir, un meklēt iekšēju brīvību no tās slazdiem.
“Laimīgākais ir tas cilvēks, kurš vismazāk no dzīves sagaida.”
— Artūrs Šopenhauers
