by Karš Ukrainā ir pārvērties par ilgstošu un resursus izsmeļošu konfliktu. Pirmo reizi vairākos mēnešos Vašingtonas un Maskavas diplomātiskās aprindas atkal ir nonākušas pie reālu sarunu formāta, kur mērķis nav simbolika, bet riska pārvaldība un stratēģiska stabilitāte. Šīs tikšanās nav publiski apzīmētas kā “miera sarunas”, tomēr tās kļūst par svarīgāko indikatoru — konfrontācijas griesti tuvojas, un abām pusēm ir jāmeklē mehānismi, kā tos nenojaukt.
Kas piedalījās un kādā formātā notika sarunas
ASV delegāciju pārstāvēja diplomātijas un drošības eksperti, tostarp Valsts departamenta, Nacionālās drošības padomes un Pentagona politikas nodaļas pārstāvji. Krievijas pusē galvenā loma bija Ārlietu ministrijas un prezidenta administrācijas strukturām, kas atbild par starpvalstu attiecībām un militāro komunikāciju.
Formāts bija slēgts.
Nav publisku preses konferenču vai kopīgu paziņojumu. Šādas sarunas mūsdienu realitātē tiek veiktas nevis skaļā diplomātijā, bet klusu taktisku kontaktu veidā, kur katrs vārds tiek sver ar politisku piesardzību.
Sarunu kodols: riski, nevis kompromisi
Pretēji populārajiem priekšstatiem, kur “sarunas” nozīmē miera nosacījumus, šī reize bija par stabilitātes kontroles līmeņiem:
1. Kara eskalācijas robežas
ASV skaidri signalizēja, ka:
- tālā darbības rādiusa uzbrukumi Krievijas teritorijā, īpaši ar Rietumu sistēmām, var izraisīt atbildes momentus, kas apdraud NATO telpu, nevis tikai Ukrainu;
- hibrīdaizsardzības darbības Baltijas un Melnās jūras reģionā tiks uzskatītas par potenciāliem konflikta paplašināšanas sarkanajām līnijām.
Krievija savukārt pauda, ka:
- militārā palīdzība Ukrainai, īpaši ASV piegādātie triecienieroči, nav pieņemama, un turpmākie “kvalitatīvie sliekšņi” izraisīs asu atbildi;
- jautājumi par anektētajiem Ukrainas reģioniem nav apspriežami.
2. Informācijas kanālu uzturēšana
Nav runa par draudzību vai uzticēšanos.
Abām pusēm nepieciešams kanāls “pa taisno”, kas ļauj izvairīties no kļūdām — piemēram, dronu, kibersitienu vai raķešu incidentu laikā, kur sekas var būt neprognozējamas.
3. Starpnieku izslēgšana
Eiropas Savienība šajā posmā paliek novērotāju lomā.
ASV un Krievija demonstratīvi risina sarunas bez Briseles, liekot saprast, ka reālo konfliktu spēj noslēgt tikai lielvaru dialogi, nevis koalīcijas.
Politiskā aizmugure: Miervieda nav, bet “noguruma ekonomika” strādā
Konflikta cena ir kļuvusi globāli kaitējoša:
- Eiropā — enerģētikas, inflācijas un sociālās spriedzes spoki.
- ASV — militāro tēriņu slogs un politiskais polarizācijas spiediens plosās priekšvēlēšanu fonā.
- Krievijā — ekonomika pielāgojas, bet militārais aparāts kļūst par valsts eksistences pamatu.
Neviena no pusēm nav gatava kapitulācijai.
Taču visi ir noguruši no neprognozējamības, kas var “izšaut” ārpus Ukrainas robežām.
Ko šīs tikšanās maina
Nav grandiozu vienošanos
Neviens nediktē mieru. Sarunas ir par procesa arhitektūru, nevis gala punktu.
Tiek atzīmētas tabū tēmas
Ir līnijas, kuras abas puses apzināti nešķērso — piemēram, kodolbrīdinājumi vai Baltijas telpa.
Tiek atjaunots minimālais uzticamības slānis
Pat ja tas ir tikai tehniskais cinisms, tas mazina risku kļūdai, kas varētu aizsākt nekontrolējamu ķēdes reakciju.
ASV un Krievijas delegāciju tikšanās nenozīmē miera ēru.
Tās nozīmē realitāti: konflikts ir pārāk dārgs, pārāk bīstams un pārāk neparedzams, lai to risinātu tikai ar frontes līniju.
Mēs atgriežamies pie 21. gadsimta aukstā diplomātisma, kur sarunas nav par to, ko iegūt, bet par to, ko nezaudēt.
