by Diplomātija, kas tuvojas izšķirošam brīdim
Ženēvā notikušās sarunas starp ASV un Ukrainu iezīmē pavērsiena punktu ilgi ievilkušās kara diplomātijā. Pēc vairāku stundu diskusijām delegācijas vienojās par “atjaunotu un pārstrādātu miera ietvaru”, kas ievērojami atšķiras no sākotnējā plāna. Tikšanās tika raksturota kā konstruktīva, fokusēta un cieņpilna, norādot, ka abas puses ir gatavas praktiskiem risinājumiem.
ASV valsts sekretārs Marco Rubio uzsvēra, ka tā bija “produktīvākā diena pēdējā laikā”, savukārt Ukrainas pārstāvji pauda piesardzīgu optimismu. Abu valstu kopīgajā paziņojumā tika apstiprināts, ka jebkuram vienošanās modelim jārespektē Ukrainas suverenitāte un teritoriālā integritāte.
28 punkti kļūst par 19 — kodolīgāka vienošanās
Sākotnējais ASV piedāvātais 28 punktu miera plāns izraisīja asu kritiku Eiropā un Kijivā, jo vairāki punkti tika uztverti kā pārāk labvēlīgi Krievijai. Pēc Ženēvas sarunām dokuments ir saīsināts līdz 19 punktiem, paredzot mazāk neskaidru formulējumu un vairāk konkrētības.
Taču tas nenozīmē, ka strīdīgie jautājumi ir atrisināti. Daļa punktu – īpaši par drošības garantijām, robežu statusu un karaspēka klātbūtni – ir “iekavās”, lai tos risinātu augstākajā politiskajā līmenī. Šāda pieeja atspoguļo kompromisu: tehniskas detaļas tiek definētas, bet stratēģiskie jautājumi saglabāti diskusijām.
Kas vēl joprojām bremzē sarunas
1. Teritorijas statuss
Ukraina stingri uzstāj, ka neviena Krievijas okupētā teritorija nav jāatzīst par legālu. Tas ietver arī Donbasu un Krimu, un šajā jautājumā Kijiva negrasās piekāpties.
2. Nākotnes alianšu izvēle
Eiropas partneri pieprasa, lai miera plānā būtu drošības mehānismi, kas ļautu Ukrainai ilgtermiņā pievienoties NATO vai ES. Pretējā gadījumā tiktu radīts bīstams precedents, kas pierāda – agresija atmaksājas.
3. Krievijas pozīcija
Sarunās Krievija nepiedalījās. Tā nav oficiāli akceptējusi jauno ietvaru, un tas nozīmē, ka Ženēvā panāktais progress šobrīd ir divpusējs — starp Kijivu un Vašingtonu. Bez Maskavas piekrišanas jebkurš plāns var palikt tikai dokumenta formā.
Kāpēc Ženēva ir svarīga
Ženēvas tikšanās iezīmē, ka diplomātija atkal kļūst par galveno instrumentu, nevis tikai militārā dinamika. ASV pārliecinoši ieņem mediatora lomu, kamēr Eiropas līderi vēro, lai netiktu apietas viņu intereses.
Ukrainai šis process ir eksistenciāls — no šīs vienošanās būs atkarīga:
- teritoriālā drošība,
- valsts militārā kapacitāte,
- tālākā rietumu integrācija,
- pēckara ekonomiskā atjaunošana.
Eiropai – īpaši Polijai un Baltijas valstīm – sarunu iznākums nosaka, vai Krievijas agresija tiek apturēta vai normalizēta.
Kas jāvēro nākamajos mēnešos
- Vai Krievija pievienosies sarunām un kādi būs tās sākotnējie nosacījumi.
- Kā Eiropas Savienība pozicionēsies – vai tā pieprasīs aktīvāku iesaisti un drošības garantijas Ukrainai.
- Vai jaunais 19 punktu dokuments tiks publiskots, un kāda būs sabiedrības reakcija Ukrainā un Rietumos.
- Kara realitāte frontē – ja militārais balsts mainīsies, diplomātiskais līdzsvars var strauji pārvietoties.
Ženēvas sarunas neliecina par tūlītēju mieru, taču tās ir pirmais reālais solis ceļā uz strukturētu, abpusēji uzņemamu vienošanos. ASV un Ukrainas delegāciju tonis — “produktīvs” un “respektabls” — liecina, ka diplomātija atgriežas pie galda. Pat ja galējie punkti joprojām ir strīdīgi, process ir sācies, un tas vairs nav simbolisks, bet praktisks.
