by Debesīs ir zvaigznes, kas tikai izgaismo nakti. Un ir tādas, kas, beidzot savu dzīvi, var kļūt par kosmisku ieroci. Betelgeize pieder otrajai grupai. Tā nav vienkārši spoža zvaigzne Oriona zvaigznājā — tā ir sarkanais pārmilzis, kura nākotnes sprādziens spētu iznīcināt veselas planētu sistēmas.
Šī zvaigzne atrodas aptuveni 550 gaismas gadu attālumā no Zemes. Tas kosmosa mērogā ir teju “kaimiņu pagalms”. Un tieši šis fakts pārvērš Betelgeizi par vienu no visvairāk uzraudzītajiem objektiem zinātnes vēsturē.
Milzis, kas jau ir uz miršanas sliekšņa
Betelgeize ir ap 700 reižu lielāka par Sauli. Ja to novietotu mūsu Saules sistēmas centrā, tā aprītu Merkuru, Venēru, Zemi un, iespējams, pat Marsu. Tās masa ir milzīga, bet stabilitāte – ilūzija. Šāda tipa zvaigznes nedzīvo mierīgi: tās deg ātri un mirst vardarbīgi.
Tā jau ilgstoši zaudē vielu, izmetot kosmosā milzu gāzu mākoņus. Tas nozīmē tikai vienu — betelgeizes kodolā degviela strauji tuvojas beigām.
Kas notiks, kad tā uzsprāgs?
Betelgeizes nāve būs supernovas sprādziens. Tas ir viens no spēcīgākajiem procesiem Visumā. Vienā mirklī tiks izdalīta vairāk enerģijas nekā mūsu Saule spēj saražot miljardiem gadu.
Ja Betelgeize atrastos tuvo kosmisko attālumu zonā — dažu desmitu gaismas gadu robežās — šāds sprādziens dzēstu dzīvību uz tuvējām planētām momentā. Atmosfēras tiktu nopūstas, okeāni vārītos, planētu virsmas sadegtu gamma staru plūdos.
Zeme atrodas pietiekami tālu, lai netiktu iznīcināta, tomēr pat šādā attālumā sprādziens būtu redzams dienā kā otra Saule. Debesis mirdzētu vairākas nedēļas.
Apkārtējās pasaules – nolemtas izzušanai
Ja ap Betelgeizi pastāv planētas, to liktenis jau ir izlemts. Tuvākās pasaules tiks iznīcinātas vēl pirms sprādziena — galvenokārt gigantiskās starojuma plūsmas dēļ. Tālākās planētas varētu izdzīvot dažus mirkļus, līdz tās sasniegtu triecienviļņi un kosmiskās radiācijas viļņi.
Ja tur kādreiz būtu pastāvējusi dzīvība, tā tiktu izdzēsta bez iespējas atgriezties.
Noslēpumainās izmaiņas, kas biedē zinātniekus
- gadā Betelgeize pēkšņi kļuva ievērojami blāvāka. Daudzi domāja — sprādziens ir tuvu. Vēlāk tika skaidrots, ka zvaigzne izmeta milzu putekļu mākoni, kas īslaicīgi aizsedza tās starojumu. Taču šis notikums skaidri parādīja vienu: Betelgeize ir nestabila.
Šādas svārstības atkārtojas. Katru reizi tās atgādina, ka šī zvaigzne dzīvo uz laika robežas.
Kad tas notiks? Rīt, pēc simts gadiem vai pēc tūkstošiem?
Precīzu brīdi neviens nevar noteikt. Astronomi lēš, ka sprādziens var notikt jebkurā brīdī no rītdienas līdz tuvākajiem 100 000 gadiem. Kosmiskais mērogs šo intervālu uzskata par “tūlītēju”.
Tāpēc Betelgeize nav nākotnes teorija. Tā ir reāls, aktīvs atgādinājums, ka Visums nepazīst žēlastību.
Zvaigzne kā brīdinājums cilvēcei
Betelgeize mums atgādina ko ļoti būtisku: pat stabilākie debess objekti patiesībā ir laika bumbas. Planētas sabrūk. Zvaigznes eksplodē. Civilizācijas var izzust sekundes daļā, ja atrodas neīstajā vietā neīstajā laikā.
Mēs dzīvojam kosmiskā kaujas laukā, kur sprādzieni, kas spēj dzēst pasaules, nav izņēmums — tie ir dabisks procesa turpinājums.
Betelgeize nav tikai skaista sarkana zvaigzne Oriona plecā. Tā ir milzu enerģijas reaktors, kura pēdējais mirklis būs viens no spožākajiem un postošākajiem notikumiem mūsu galaktikas tuvumā. Apkārtējās pasaules tai neizdzīvotu. Zeme — tikai skatītos.
Un kādu dienu debesis to parādīs visai cilvēcei.
