by Hipnoze sen vairs nav tikai psiholoģiska metode vai ietekmes tehnika. Dziļas hipnozes stāvoklī cilvēks iziet ārpus ierastās domāšanas robežām un nonāk telpā, kur apklust virspusējā apziņa un sāk darboties zemapziņa. Tieši tur sākas ceļojumi, kurus daudzi apraksta kā pāreju uz citām pasaulēm, citiem laikiem un pat citām dzīvēm.
Cilvēki, kuri piedzīvo dziļu hipnozi, bieži stāsta par vietām, kurās nekad nav bijuši, par valodām, kuras nekad nav mācījušies, un par sajūtām, kas nepieder viņu šai dzīvei. Šīs pieredzes bieži tiek uztvertas kā iepriekšējo dzīvju atmiņas vai apziņas iziešana ārpus lineārā laika.
Taču vissvarīgākais notiek vēl dziļāk — aiz emocijām.
Emocijas kā slazds, apziņa kā atslēga
Ikdienas stāvoklī cilvēks dzīvo emocionālajā laukā — bailēs, priekā, sāpēs, pieķeršanās sajūtā. Šis līmenis rada dzīves ilūziju, taču patiesībā tas ir tikai šaurs apziņas grāvis, kurā cilvēks tiek turēts ierobežotā uztverē.
Dziļā hipnozē, kad cilvēks iziet ārpus emocijām, aktivizējas daudzslāņaina, ārkārtīgi ātra, neapzināta domāšana, kuru cilvēka smadzenes nespēj fiksēt. Tā neizpaužas vārdos, tēlos vai sajūtās — tas ir tīrs informācijas plūdums.
Un tieši šeit atklājas būtiska patiesība: cilvēka smadzenes šo procesu nekontrolē. Tā nedarbojas pēc komandām vai gribas. Tā darbojas autonomi — kā uztvērējs, kas pieslēdzas kaut kam daudz lielākam par sevi.
Apziņa kā lauks, nevis smadzenes
Hipnozes stāvoklī kļūst skaidrs, ka apziņa nav ieslēgta galvaskausā. Tā pārvietojas caur laukiem — no mikropasaules daļiņu līmeņa līdz makro un mega mēroga galaktiskajām struktūrām.
Šie lauki nav tukši. Tie ir piepildīti ar informāciju. Un informācija nav pasīva — tai piemīt struktūra, loģika un saprāts. Daudzi cilvēki hipnozē apraksta sajūtu, ka viņi nevis vēro Visumu, bet sazinās ar to.
Šajā līmenī pazūd robeža starp “es” un “ārpus manis”. Rodas izpratne, ka viss ir savienots vienotā laukā — vienotā apziņā, kas caur dažādām formām piedzīvo pati sevi.
Iepriekšējās dzīves vai paralēlās realitātes?
Daži redz sevi citos laikmetos — citos ķermeņos, civilizācijās, pasaulēs. Citi neredz atsevišķas dzīves, bet izjūt veselus realitātes slāņus, kas eksistē vienlaikus.
Hipnoze nesniedz gatavas atbildes. Tā tikai atver durvis. Un aiz šīm durvīm cilvēks saprot, ka realitāte ir daudzslāņaina, bet ikdienas uztvere — tikai neliela daļa no milzīga informācijas lauka.
Kad prāts apklust, sākas īstā uztvere
Hipnoze nav bēgšana no realitātes. Tā ir ieiešana tajā līmenī, kur realitāte vairs nebalstās uz emocijām, bailēm vai sociālajām lomām. Tur, kur darbojas nevis prāts, bet apziņa kā informācijas plūsma.
Un, iespējams, tieši šajā brīdī cilvēks pirmo reizi saprot, ka viņš nav ķermenis, nav domas un nav emocijas —
viņš ir daļa no vienota, dzīva, domājoša lauka, kas pastāv ārpus laika, telpas un formas.
