by Pēdējo gadu laikā sabiedrībā arvien biežāk parādās bažas par to, ka dažādas globālas krīzes — pandēmijas, kari, klimata pārmaiņas un ekonomiskā nestabilitāte — tiek izmantotas kā instruments, lai ieviestu jaunu digitālās pārvaldības modeli. Šī ideja bieži tiek dēvēta par digitālās identitātes un pilnīgas kontroles teoriju.
Tās pamatā ir uzskats, ka valdības un starptautiskās institūcijas, izmantojot krīzes kā katalizatoru, pakāpeniski virza sabiedrību uz sistēmu, kurā cilvēka piekļuve pamata tiesībām būs atkarīga no digitālās identitātes, digitālās valūtas un centralizētas uzraudzības.
Krīzes kā pārmaiņu paātrinātājs
Vēsturē redzams, ka tieši krīzes laikā tiek pieņemti lēmumi, kurus normālos apstākļos sabiedrība nepieņemtu tik viegli. Pandēmijas laikā tika ieviesti digitālie sertifikāti, mobilās izsekošanas lietotnes un centralizētas datubāzes. Kara apstākļos tiek pastiprināta informācijas kontrole, finanšu uzraudzība un drošības mehānismi. Klimata politikas kontekstā tiek apspriestas individuālas oglekļa pēdas uzskaites sistēmas.
Teorijas piekritēji uzskata, ka šie atsevišķie risinājumi pakāpeniski saplūst vienotā infrastruktūrā — globālā digitālās pārvaldības sistēmā.
Digitālā identitāte kā atslēga uz dzīvi
Digitālā identitāte tiek pozicionēta kā ērts un drošs veids, kā identificēt cilvēku tiešsaistē. Tomēr kritiķi uzsver, ka šāda sistēma var kļūt par universālu piekļuves slēdzi visām dzīves jomām:
- darbam un uzņēmējdarbībai,
- banku kontiem un maksājumiem,
- veselības aprūpei un sociālajiem pakalpojumiem,
- ceļošanai un pārvietošanās brīvībai.
No šī skatpunkta rodas galvenās bailes: ja cilvēkam nav digitālās identitātes vai tā tiek atslēgta, viņš faktiski tiek izslēgts no sabiedrības funkcionēšanas.
Digitālā nauda un finanšu kontrole
Arvien vairāk valstis izstrādā centrālo banku digitālās valūtas (CBDC). Oficiāli tās tiek piedāvātas kā ātrāks, drošāks un lētāks maksājumu veids. Taču kritiķi norāda, ka digitālā nauda ļauj:
- pilnībā izsekot visus darījumus,
- ierobežot, kur un kā naudu drīkst tērēt,
- bloķēt līdzekļus bez tiesas procesa,
- piesaistīt naudu uzvedības, sociālajiem vai politiskajiem kritērijiem.
Tas rada bažas, ka ekonomiskā brīvība var tikt aizstāta ar programmējamu un kontrolējamu finanšu sistēmu.
Uzraudzība kā jaunā norma
Digitālā identitāte, digitālā nauda un mākslīgais intelekts kopā veido vidi, kurā iespējams nepārtraukti analizēt cilvēku uzvedību — pārvietošanos, pirkumus, sociālos kontaktus un viedokļus. Teorijas atbalstītāji uzskata, ka tas var novest pie situācijas, kurā brīvība netiek tieši atņemta, bet tiek pakāpeniski nosacīta.
Starp realitāti un bažām
Ir svarīgi uzsvērt, ka daudzi no šiem procesiem patiešām tiek attīstīti ar praktiskiem un loģiskiem mērķiem: drošību, ērtībām, krāpniecības mazināšanu un efektīvāku valsts pārvaldi. Tomēr digitālās kontroles teorija uzsver, ka bez stingriem likumiem, pārredzamības un sabiedrības līdzdalības šie paši instrumenti var kļūt par varas koncentrācijas mehānismu.
Digitālās identitātes un pilnīgas kontroles teorija nav vienkārša sazvērestība, bet drīzāk brīdinājums par to, kā tehnoloģijas var mainīt varas un brīvības līdzsvaru. Jautājums nav tikai par to, vai digitālās sistēmas tiks ieviestas, bet gan — kādos apstākļos, ar kādiem ierobežojumiem un kam būs kontrole pār kontroli.
Sabiedrības izaicinājums ir panākt, lai digitālā nākotne kalpotu cilvēkam, nevis cilvēks kļūtu par sistēmas apkalpotāju.
