by Edgars Hūvers (J. Edgar Hoover) ir viena no vispretrunīgāk vērtētajām figūrām Amerikas Savienoto Valstu vēsturē. Viņš bija Federālā izmeklēšanas biroja (FBI) vadītājs no 1924. līdz 1972. gadam — gandrīz piecus gadu desmitus. Šajā laikā Hūvers ne tikai uzraudzīja likuma ievērošanu, bet izveidoja vienu no ietekmīgākajām slepenās varas struktūrām pasaulē, kas balstījās uz kompromitējošas informācijas vākšanu, šantāžu un bailēm.
Hūvers saprata, ka īstā vara neslēpjas ieročos vai likumos, bet gan zināšanās par cilvēku vājībām. Viņš uzcēla sistēmu, kas pārvērta FBI par slepenu impēriju — instrumentu, ar kuru var kontrolēt politiku, sabiedrību un valsts eliti.
Kompromāta sistēmas struktūra
1. Mērķu atlase: kas kļuva par upuriem
FBI Hūvera vadībā neizvēlējās mērķus pēc likuma pārkāpuma. Tika atlasīti cilvēki, kuri:
- izteica politisku vai sabiedrisku kritiku,
- pārstāvēja minoritātes vai protestu kustības,
- ieņēma ietekmīgus amatus vai bauda sabiedrības uzmanību,
- bija “neaizsargāti” no morāles vai reputācijas viedokļa.
Mērķos nonāca politiķi, tiesneši, prezidenta administrācijas locekļi, žurnālisti, mākslinieki, sabiedrības aktīvisti un pat slavenības.
2. Vākšanas metodes: kā tika iegūts kompromats
a) Noklausīšanās un izsekošana
Bez tiesas atļaujām tika veikta:
- telefonsarunu noklausīšanās,
- slepena novērošana un fotografēšana,
- dzīvokļu, biroju un pat guļamistabu izspiegošana.
b) Pasta un komunikāciju kontrole
FBI sadarbojās ar Pasta dienestu un sakaru uzņēmumiem, lai:
- atvērtu un kopētu vēstules,
- analizētu telegrāfa un faksa sūtījumus,
- pārbaudītu banku pārskaitījumus un kontu datus.
c) Slepenie informatori un iefiltrēti aģenti
FBI iefiltrēja slepenos aģentus politiskajās partijās, protestu kustībās, reliģiskās organizācijās un pat universitātēs. Informatori regulāri ziņoja par iekšējām domstarpībām, attiecībām, viedokļiem un plāniem.
d) Psiholoģiska profila veidošana
Katram mērķim tika izveidots psiholoģisks profils, atzīmējot:
- emocionālo stāvokli,
- ģimenes problēmas,
- atkarības vai seksuālās īpatnības,
- iespējamos vājos punktus šantāžai.
3. Glabāšana: Hūvera slepenie arhīvi
Visi savāktie materiāli tika glabāti īpašā, ārpus oficiālās sistēmas esošā arhīvā ar nosaukumu “Official and Confidential”. Šis personiskais Hūvera arhīvs bija:
- fiziski slēgts, pieejams tikai viņam un tuvākajiem līdzgaitniekiem,
- sistematizēts pēc personām, ar detalizētām piezīmēm, ierakstiem un fotogrāfijām,
- ārpus jebkādas juridiskas vai politiskas pārbaudes.
COINTELPRO — slepenais kara rīks pret pilsoņiem
Nozīmīgākais Hūvera radītais mehānisms bija COINTELPRO — Counter Intelligence Program (1956–1971). Tās mērķis bija apkarot “iekšējos draudus”, taču praksē tā kalpoja represijām pret:
- Melnādaino pilsonisko tiesību aktīvistiem,
- Mārtiņu Luteru Kingu un viņa līdzgaitniekiem,
- kreisajiem, sociālistiem, feministēm, māksliniekiem, pretkaru protestētājiem.
Tika izmantoti viltus dokumenti, nomelnojoša informācija, provokācijas, izsekošana un psiholoģiska iebiedēšana. Slavenākais piemērs ir vēstule Mārtiņam Luteram Kingam, kurā bija iekļauts intīmu sarunu ieraksts un netiešs aicinājums uz pašnāvību.
Prezidentu šantāža: Hūvera neaizskaramība
Edgars Hūvers kļuva tik varens, ka nevienam prezidentam nebija drosmes viņu atlaist. Viņš bija savācis kompromatus uz vairākiem Baltā nama saimniekiem:
- Džons F. Kenedijs – zināms par ārlaulības attiecībām un iespējamiem sakariem ar organizēto noziedzību.
- Lindons Džonsons – saistīts ar politisko korupciju.
- Ričards Niksons – bija informācija par viņa kampaņas metodēm, kas vēlāk noveda pie “Watergate”.
Hūvers izmantoja šos materiālus kā drošības garantiju. Viņš netika atlaists — viņš nomira amatā.
Mediju manipulācija un klusuma kultūra
Hūvers uzturēja ciešas attiecības ar vadošajiem preses izdevumiem un žurnālistiem. Viņš apmainīja ekskluzīvu informāciju pret labvēlīgu publicitāti. Tie žurnālisti, kuri centās rakstīt kritiski, tika pakļauti FBI izmeklēšanai vai sabiedriskai diskreditācijai.
Šādi tika radīta klusuma kultūra, kurā daudzi baidījās vispār pieminēt Hūveru, jo nezināja — vai uz viņiem jau neeksistē kompromāta fails.
Divkosība un personiskie noslēpumi
Pašam Hūveram arī bija, iespējams, ko slēpt. Ilggadīgi izskanēja baumas par viņa homoseksualitāti un ciešo attiecību ar vietnieku Klaidu Tolsonu. Viņš nekad neprecējās, dzīvoja ļoti privāti, bet vienlaikus izspiegoja citu cilvēku seksuālo dzīvi.
Hūvers prasīja šķīstību no citiem, bet pats spēlēja pēc saviem noteikumiem.
Pēcnāves atklāsmes un mācības
Pēc Hūvera nāves 1972. gadā Kongress izveidoja izmeklēšanas komisiju (Church Committee), kura atklāja:
- plašus cilvēktiesību pārkāpumus,
- nelegālu uzraudzību bez orderiem,
- valsts resursu izmantošanu personiskai varai.
Daudzi dokumenti tika deklasificēti tikai gadu desmitiem vēlāk, atklājot, cik dziļi un sistemātiski FBI tika izmantots kā politiskās kontroles rīks.
Edgars Hūvers nepārkāpa likumu vienreiz — viņš izveidoja sistēmu, kurā likums bija pakļauts viņam. Viņš pārvērta demokrātisku drošības iestādi par personīgu impēriju, kurā informācija bija ierocis, bailes — aizsardzības līdzeklis, un klusums — lojalitātes forma.
Šis stāsts ir brīdinājums nākamajām paaudzēm:
kad viena cilvēka rokās nonāk visa informācija, vairs nepastāv kontrole — pastāv tikai vara.
