by Gazas josla šobrīd piedzīvo vienu no smagākajiem periodiem savā vēsturē. Nepārtraukta militārā spriedze, gaisa triecieni un apšaudes ir pārvērtuši pilsētu rajonus gruvešu laukos. Daudzas ģimenes ir zaudējušas dzīvesvietu, un daudziem nav skaidrības par to, kur pavadīt nākamo dienu vai kā sagādāt pārtiku.
Dzīve kara vidē
Cilvēki Gazā lielākoties dzīvo stihiski izveidotās nometnēs, pārpildītos dzīvokļos vai teltīs. Daudzi no tiem tika uzstādīti steigā — bez sanitārijas, bez droša ūdens avota un bieži vien bez elektrības. Katru jaunu triecienu pavada neziņa: kur paslēpties, vai būs iespējams sazināties ar tuviniekiem, un vai vispār izdosies izdzīvot.
Pilsētvides pārveidošanās ir radikāla — pamestas skolas kļuvušas par patversmēm, slimnīcas par lauka hospitāļiem un apkārtne par nepārtrauktu brīdinājumu par nestabilitāti.
Veselības sistēmas sabrukums
Medicīniskā aprūpe ir uz sabrukuma robežas. Slimnīcām trūkst iekārtu, personāla un zāļu. Ārsti un medmāsas strādā dienu un nakti, lai sniegtu palīdzību ievainotajiem, taču smagākie gadījumi bieži tiek ārstēti bez atbilstošiem instrumentiem un hygienas apstākļiem.
Šajā situācijā pat vienkāršas traumas var kļūt letālas. Bērni ar drudzi, vecāka gadagājuma cilvēki ar hroniskām slimībām, sievietes pēcdzemdību aprūpē — visi ir pakļauti riskam, jo veselības sistēma nespēj nodrošināt minimālo drošības līmeni.
Ūdens, pārtika un izdzīvošana
Kara apstākļos īpaši trūkst ūdens un pārtikas. Cilvēki ir spiesti dzert sāļu vai piesārņotu ūdeni, kas izraisa saslimšanas. Pārtikas piegādes ir neregulāras — konvoji tiek pārbaudīti un aizkavēti, un ne visi sasniedz galamērķi. Ģimenes bieži dalās ar pārtiku, ko izdodas iegūt, taču tas ir nepietiekami.
Kādu dienu maize var būt vienīgais, ko izdodas atrast. Citu dienu nav pat tās. Vecāki dod priekšroku barot bērnus, paši paliekot bez ēdiena.
Bez drošas vietas
Atšķirībā no daudziem citiem konfliktiem, Gazā nav patieso “drošo zonu”. Bēgšana nozīmē doties uz citu teritoriju, kas var kļūt par nākamo trieciena mērķi. Pat tad, kad tiek paziņotas evakuācijas zonas, cilvēki baidās: tās var izrādīties pagaidu un nestabilas.
Daļa cilvēku atgriežas savās mājās, lai atrastu mantas vai dokumentus, taču riskē ar dzīvību. Citi pamet visu — viņiem nav iespēju atgriezties.
Ziemas tuvošanās
Ziemas apstākļi Gazā ir īpaši bīstami. Nometņu teltis nav piemērotas aukstumam vai lietum. Mitrums un vējš veicina saslimstību, un palīdzība bieži kavējas. Bērni cieš no elpceļu slimībām, vecākiem cilvēkiem rodas komplikācijas. Uzliesmojumi izplatās strauji — katrs slimais kļūst par jaunu risku sabiedrībai.
Cilvēki — ne statistika
Gaza ir vieta, kur skaitļi bieži aizstāj cilvēkus. Taču aiz katra izpostīta mājokļa ir ģimenes stāsts: bērni, kuri vairs nesmejas, vecāki, kas izmisīgi meklē zāles, jaunieši, kuriem nav nākotnes plānu. Cilvēki spiesti pielāgoties nenormālam stāvoklim — vienīgais mērķis ir izdzīvot.
Gazas krīze nav tikai politisks konflikts. Tā ir dziļi personiska traģēdija miljoniem civiliedzīvotāju. Tā ir dzīve starp drupām, bailēm un nepārtrauktu nedrošību. Kamēr lielvara spriež par stratēģiju, Gazas bērni aug kara, bada un neziņas ēnā.
