Hjū Viljamss un 1664. gada leģenda – dīvainākā sakritība vēsturē?

Vai iespējams, ka viens un tas pats cilvēks izdzīvoja vairākās kuģu katastrofās, kas notika dažādos gadsimtos, vienā un tajā pašā vietā? Šis jautājums radies daudzu gadu laikā, pētot t.s. “1664. gada Hjū Viljamsa teoriju” – vienu no visnoslēpumainākajām un dīvainākajām vēsturiskajām sakritībām, kādas jebkad reģistrētas Lielbritānijas vēsturē.

Šī leģenda, kas balstīta uz vairākiem it kā reāliem jūras negadījumiem, stāsta par vienu un to pašu scenāriju: kuģis nogrimst Menajas šaurumā, un vienīgais izdzīvojušais ir cilvēks vārdā Hjū Viljamss. Šis nosaukums atkārtojas atkal un atkal, vairāk nekā 250 gadu garumā, radot sajūtu, ka šeit darbojas spēki, kurus mēs līdz galam nesaprotam.

Leģendas kodols: četri negadījumi, viens vārds

Saskaņā ar pieejamo informāciju, četras lielas kuģu avārijas notikušas vienā un tajā pašā vietā – Menajas šaurumā starp Anglesijas salu un Velsas piekrasti. Šajās avārijās bijuši desmitiem bojāgājušo, taču katrā gadījumā izdzīvojis tikai viens cilvēks – un viņu sauca Hjū Viljamss.

1. 1664. gads – pirmā dokumentētā traģēdija. Mazs pasažieru kuģis nogrimst spēcīgā vētrā. No aptuveni 80 cilvēkiem izdzīvo tikai viens – Hjū Viljamss.

2. 1785. gads – līdzīgs gadījums tajā pašā vietā. Vēlreiz izdzīvo tikai Hjū Viljamss.

3. 1820. gads – vēl viens kuģis saduras ar klinti šaurumā. Vienīgais izdzīvojušais – Hjū Viljamss.

4. 1940. gads – Otrā pasaules kara laikā vācu zemūdene torpedē britu tirdzniecības kuģi. Izdzīvo viens apkalpes loceklis. Vārds – Hjū Viljamss.

Lai gan katrs no šiem gadījumiem pastāv neatkarīgi, un par tiem nav pilnīgu oficiālu arhīvu, tie ir kļuvuši par centrālo punktu šajā leģendā un atkārtojas dažādās publikācijās, grāmatās un dokumentālos raidījumos.

Menajas šauruma bīstamība

Lai saprastu, kāpēc šie gadījumi vispār varēja notikt, jāapzinās Menajas šauruma ģeogrāfiskās īpatnības. Šis jūras posms ir tikai dažus kilometrus plats, bet tā plūdmaiņu straumes ir ārkārtīgi spēcīgas un neprognozējamas.

Sevišķi 17. līdz 19. gadsimtā, kad navigācijas tehnoloģijas bija primitīvas, šis posms bija īpaši bīstams kuģniecībai. Migla, seklumi, akmeņaini krasti un strauji mainīgs ūdens līmenis – šie faktori padarīja Menajas šaurumu par nāvējošu posmu.

Nav pārsteidzoši, ka tur bieži notika kuģu negadījumi. Taču pārsteidzoša ir vārda atkārtošanās. Kā iespējams, ka izdzīvojušā vārds vienmēr bijis viens un tas pats?

Vai “Hjū Viljamss” bija vienkārši izplatīts vārds?

Viens no visbiežāk piesauktajiem skaidrojumiem ir tas, ka “Hjū Viljamss” bija ārkārtīgi populārs vārds Velsas reģionā.

18. un 19. gadsimtā tas bija sastopams gandrīz katrā ģimenē. Tādējādi statistiski ir iespējams, ka vairākiem cilvēkiem ar šo vārdu ir gadījies būt vienīgajiem izdzīvojušajiem dažādās nelaimēs.

Taču četri gadījumi ar identiskiem apstākļiem? Daudziem tas joprojām šķiet pārāk neticami.

Folklora vai fakts?

Mūsdienās ir grūti pārbaudīt šīs leģendas patiesumu, jo nav saglabājušies pilni arhīvi no attiecīgajiem gadiem.

Taču šī leģenda ir dzīvojusi mutvārdu tradīcijā un pārcelta uz mūsdienu medijiem. Tā parādās grāmatās par dīvainiem vēstures notikumiem, raidījumos par neizskaidrojamiem fenomeniem un pat interneta lapās kā piemērs “neizskaidrojamai vēstures sakritībai”.

Daži pētnieki uzskata, ka sākotnējais gadījums var būt bijis patiess, bet pārējie tika pielāgoti vēlāk, lai radītu spēcīgu stāstu.

Citi uzskata, ka šāda stāsta atkārtošanās vienkārši pierāda, kā informācija transformējas folklorā un sabiedrības apziņā.

Psiholoģiskā pievilcība

Cilvēkus vienmēr ir fascinējušas sakritības, kas šķiet pārāk precīzas, lai būtu nejaušas.

Tās rada ilūziju par kādu lielāku spēku, kas vada notikumus, par likteni vai noslēpumainiem dabas likumiem, kas vēl nav atklāti.

Šādi stāsti piešķir dzīvei jēgu un intrigu – sajūtu, ka varbūt aiz visa stāv kāds lielāks plāns.

Neatkarīgi no tā, vai šis konkrētais stāsts ir patiesība vai pārspīlēta leģenda, tas turpina dzīvot, jo piepilda cilvēku vēlmi saprast nesaprotamo.

Hjū Viljamsa teorija ir unikāls gadījums, kurā savijas vēsture, folklora un cilvēka tieksme pēc mistikas.

Pat ja tā nav pilnībā patiesa, šī leģenda turpina iedvesmot domāt par jautājumiem, kas sniedzas ārpus statistikas, loģikas un zinātnes rāmjiem.

Varbūt tieši tajos brīžos, kad mēs sastopamies ar neizskaidrojamām sakritībām, mēs atrodam to noslēpumainību, kas padara vēsturi dzīvu un neaizmirstamu.