by Publicēts: 2015. gada 18. septembrī
Autors: Donald D. Hoffman, Kalifornijas Universitātes kognitīvās zinātnes profesors
Žurnāls: Psychonomic Bulletin & Review
Raksts: The Interface Theory of Perception DOI: 10.3758/s13423-015-0890-8
Galvenā ideja
Interface Theory of Perception (latv. – Uztveres interfeisa teorija) apgalvo:
Mēs neuztveram pasauli tādu, kāda tā patiesībā ir. Mūsu smadzenes veido uztveri, kas ir līdzīga datorprogrammas saskarnei — vienkāršota un simboliska, lai palīdzētu mums izdzīvot, nevis atklāt patiesību.
Ikonas metafora: Mēs skatāmies uz interfeisu, nevis realitāti
Domājiet par datora ekrānu. Kad uz tā redzat zilu mapi, jūs neskatāties uz reālu failu struktūru vai elektroniem cietajā diskā. Mape ir ikona, kas palīdz jums darboties efektīvi — nevis uztver patiesību par sistēmu.
Tieši tāpat — koks, akmens, debesis, cilvēks — viss, ko mēs redzam, ir tikai uzvedības ceļveži, nevis precīzas realitātes reprezentācijas. Tie palīdz mums pieņemt lēmumus un izdzīvot.
Evolūcija dod priekšroku izdzīvošanai, nevis patiesībai
Hoffmans izmanto evolūcijas spēļu teoriju, lai pamatotu savu pieeju. Viņš veica simulācijas, kurās dažādi uztveres modeļi konkurēja:
- Vieni centās uztvert objektīvu realitāti
- Citi — tikai noderīgas detaļas, kas palielina izdzīvošanas iespēju
Rezultāts: uztvere, kas fokusēta uz “patiesību”, zaudēja. Uzvarēja tā uztvere, kura filtrēja informāciju, ignorēja sarežģīto realitāti un pievērsās tam, kas palīdz rīkoties ātri un efektīvi.
Dabas piemērs: vaboles un alus pudeles
Austrālijas jewel beetles (dārgumu vaboles) meklē partnerus, orientējoties pēc mirdzuma un formas. Alus ražotāji nejauši radīja brūnas pudeles ar izciļņiem, kas izskatījās pievilcīgāk nekā īstas vaboles. Tūkstošiem vaboles mēģināja pāroties ar pudelēm, ignorējot reālas mātītes.
– Šis piemērs parāda, ka evolūcija ir izveidojusi uztveri, kas darbojas ar simboliem, nevis patiesiem objektiem.
Kas ir realitāte?
Saskaņā ar interfeisa teoriju, realitāte ir nepieejama mūsu tiešajai uztverei. To, ko mēs uzskatām par realitāti — telpa, laiks, objekti — ir tikai adaptīvas simulācijas, kas rodas smadzenēs.
Apziņa kā pamats visam?
Hoffmans vēl tālāk virzās uz “Conscious Realism” — ideju, ka realitātes pamats nav matērija, bet apziņas aģenti, kuri savstarpēji mijiedarbojas. Šī pieeja ir radikāli atšķirīga no tradicionālās fizikas, bet piedāvā jaunu domāšanas virzienu arī mākslīgā intelekta, kvantu teorijas un neirozinātnes jomās.
Kritika
Ne visi zinātnieki piekrīt šai teorijai. Kritiķi apgalvo:
- Percepcijas pilnīga atdalīšana no realitātes apdraud zinātnes pamatprincipus
- Dažās situācijās precīza uztvere (piemēram, attālums vai ātrums) ir evolūcijas priekšrocība
- Teorija grūti eksperimentāli pārbaudāma
Tomēr daudzi atzīst, ka šī teorija ir provokatīva, oriģināla un rada svarīgus jautājumus.
Sekas zinātnei un filozofijai
Šī teorija liek pārdomāt pašus zinātnes pamatus:
- Vai eksperimentu rezultāti ir “objektīvi”?
- Kā mēs varam zināt, ka mūsu instrumenti “mēra realitāti”, nevis tikai interpretē interfeisu?
- Vai apziņa nav kaut kas daudz fundamentālāks par laiku un telpu?
Interface Theory of Perception piedāvā pārsteidzošu skatījumu uz uztveri:
“Redze, dzirde, pieskāriens — tas viss ir interfeiss, kas mums ļauj mijiedarboties ar realitāti, ko mēs patiesībā nekad neredzam.”
Šī ideja var izrādīties revolucionārs pagrieziens, kas maina mūsu izpratni par realitāti, uztveri un pat apziņu.
