by Filma “Interstellar” pierāda, ka zinātne var būt aizraujošāka par fantāziju. Tā apvieno īstu fiziku, filozofiju un cilvēces nākotnes tēmu, radot vienu no visdziļākajām un emocionālākajām zinātniskās fantastikas filmām mūsdienu kino vēsturē.
Ceļojums, kas sākās ar jautājumu
“Kas notiks, ja Zeme vairs nebūs mājas?” – ar šo ideju sākas “Interstellar”. Tā nav tikai filma par kosmosu, bet emocionāla un intelektuāla ekspedīcija, kas liek skatītājam domāt par cilvēces vietu Visumā.
Kad Zeme kļūst neapdzīvojama, pētnieki dodas cauri tārpejai, meklējot jaunas planētas, kur cilvēce varētu izdzīvot. Aiz šī stāsta slēpjas daudz vairāk nekā iztēle – reāla fizika, teorētiskā zinātne un drosme pārkāpt robežas, ko līdz šim noteica tikai teorija.
Zinātnieks, kas padarīja filmu par realitāti
Filmas zinātniskais pamats nāk no teorētiskā fiziķa Kipa Torna (Kip Thorne), kurš vēlāk saņēma Nobela prēmiju par gravitācijas viļņu atklāšanu. Viņš noteica galveno principu – filmā nedrīkst būt nekā, kas pārkāpj zinātniskos likumus.
Torns palīdzēja veidot ne tikai stāsta zinātnisko pamatu, bet arī vizuālo pasauli. Viņa aprēķini noteica, kā izskatās melnais caurums Gargantua, kā darbojas tārpeja un kā laiks mainās spēcīgas gravitācijas laukā.
Melnā cauruma skaistums – Gargantua
Kad skatāmies uz Gargantua, redzam gaismas loku, kas izliecas ap tumsu. Tas nav vizuāls triks – tā ir īsta fizika. Kips Torns kopā ar datorgrafikas komandu izveidoja matemātisku simulāciju, kā gaisma izliecas ap rotējošu melno caurumu. Rezultāts bija tik precīzs, ka aprēķini tika publicēti zinātniskā žurnālā “Classical and Quantum Gravity”.
Tā bija pirmā reize kino vēsturē, kad Holivuda radīja vizuālu efektu, balstoties reālos Einšteina vienādojumos.
Laiks, kas stiepjas un sabrūk
Uz planētas “Miller’s Planet” laiks plūst citādi – viena stunda tur atbilst septiņiem gadiem uz Zemes. Šis efekts, ko sauc par laika dilatāciju, ir reāls relativitātes teorijas rezultāts.
Tuvu melnajam caurumam gravitācija izstiepj laiku, un Torns aprēķināja, ka šāds efekts būtu iespējams, ja planēta riņķotu ap rotējošu melno caurumu ar neticamu precizitāti.
Tārpeja un citas dimensijas
Filmas varoņi izmanto tārpeju – Einšteina–Rozenes tiltu, kas teorētiski savieno divus attālus Visuma punktus. Tā ir reāla fizikas ideja, nevis tikai fantastikas izdomājums.
Filmas noslēgumā redzam tesseraktu – četrdimensiju telpu, kurā laiks kļūst par telpisku dimensiju. Šī aina balstās uz M teorijas un virkņu teorijas koncepcijām par papildu dimensiju esamību.
Zinātnieki aiz filmas
Aiz filmas stāv spēcīga zinātniskā komanda. Kips Torns bija galvenais zinātniskais konsultants, kurš nodrošināja fizikas precizitāti un iedvesmoja scenāriju.
Viņa kolēģe un producente Lindija Obst palīdzēja pārvērst sarežģītos vienādojumus stāstā, kas spēj aizkustināt skatītājus. Filmas tapšanā piedalījās arī britu fiziķis Braiens Kokss, kurš palīdzēja interpretēt relativitāti un izskaidrot laika dilatācijas principus.
Savukārt Kalifornijas Tehnoloģiju institūta (Caltech) matemātiķi un programmētāji izstrādāja precīzus modeļus gaismas izliecei ap melno caurumu, radot vizualizāciju, kas pārsteidza pat pašus astrofiziķus.
Zinātne, kas aizkustina
Filma “Interstellar” runā par cilvēku, kurš tic neiespējamajam, par tēvu, kurš dodas kosmosā, lai glābtu savu bērnu, un par zinātni kā cerības simbolu. Tā parāda, ka zinātne nav tikai vienādojumi un skaitļi, bet arī emocijas, ticība un vēlme saprast nezināmo.
Vai zināji?
- Gargantua aprēķinu dati bija tik sarežģīti, ka viens kadrs renderējās vairāk nekā 100 stundas.
- Filma palīdzēja finansēt reālu gravitācijas viļņu pētījumu projektu LIGO.
- Pēc filmas iznākšanas visā pasaulē pieauga studentu interese par astrofiziku un kosmosa pētniecību.
“Interstellar” nav tikai stāsts par kosmosu. Tā ir mīlestības, laika un zinātnes simfonija – pierādījums tam, ka cilvēces spēks slēpjas ne tikai tehnoloģijās, bet arī mūsu spējā sapņot.
Kips Torns reiz teica:
“Ja cilvēce reiz dosies zvaigznēs, šis būs tikai pirmais solis.”
Tieši tāpēc “Interstellar” paliks kino vēsturē kā darbs, kur Holivuda skatījās nevis uz debesīm, bet aiz tām.
