by Karību krīze (angļu: Cuban Missile Crisis) 1962. gada oktobrī kļuva par cilvēces tuvāko sastapšanos ar kodolkaru. Šis 13 dienas ilgais konflikts starp ASV un Padomju Savienību bija Aukstā kara dramatisks kulminācijas punkts, kad neziņa un kļūda varēja nozīmēt visas pasaules bojāeju.
Vēsturiskais fons
Aukstā kara konteksts
- Pēc Otrā pasaules kara pasauli sadalīja divas ideoloģiskās nometnes – kapitālistiskā ASV un komunistiskā PSRS.
- Lielvalstu starpā valdīja savstarpēja neuzticēšanās, sākās bruņošanās sacensība, īpaši kodolieroču jomā.
Kubas loma
- 1959. gada Kubas revolūcija – pie varas nāk Fidels Kastro, Kuba kļūst par PSRS sabiedroto tiešā ASV tuvumā.
- ASV ekonomiskā blokāde un vairākas neveiksmīgas operācijas (piemēram, Cūku līča iebrukums 1961. gadā), kad ASV atbalstītie trimdinieki centās gāzt Kastro režīmu.
- Kuba jutās apdraudēta, bet Hruščovs saredzēja iespēju mainīt kodolspēku līdzsvaru, izvietojot raķetes tieši ASV “pagalmā”.
Kodolieroču līdzsvars
- Līdz 1962. gadam ASV bija pārāka kodolarsenāla jomā, īpaši ar savām raķetēm Turcijā un Itālijā, kas apdraudēja Padomju Savienību.
- PSRS nebija pietiekami daudz starpkontinentālo ballistisko raķešu, tāpēc izvietojot R-12 un R-14 vidēja darbības rādiusa raķetes Kubā, padomju puse cerēja panākt stratēģisko līdzsvaru un atturēt ASV no jauniem uzbrukumiem Kubai.
Krīzes sākums un attīstība
Atklājums
- 1962. gada 14. oktobrī ASV izlūklidmašīna U-2 uzņēma pirmos fotoattēlus ar padomju raķešu palaišanas laukumiem Kubā.
- Informācija tika nekavējoties nogādāta ASV prezidentam Džonam F. Kenedijam, kurš izveidoja īpašu slepenu krīzes grupu – ExComm (Executive Committee of the National Security Council).
Lēmumu pieņemšana
- ASV militāristi sākotnēji iestājās par tūlītēju uzbrukumu un iespējamu iebrukumu Kubā.
- Diplomāti un daļa padomnieku ieteica piesardzību, uzsverot kodolkara risku.
- Galu galā Kenedijs nolēma neizvēlēties tiešu militāru triecienu, bet gan noteikt jūras blokādi Kubai (formāli sauktu par “karantīnu”, lai izvairītos no kara stāvokļa pasludināšanas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām).
- ASV publiski paziņoja, ka nevienam kuģim ar militāru kravu netiks ļauts ievesties Kubā.
Diplomātiskās “spēles”
- Padomju Savienības kuģi tuvojās ASV blokādes līnijai Atlantijas okeānā. Pasaule ar bažām gaidīja, vai kāds no kuģiem mēģinās izlauzties cauri blokādei, kas varētu būt pirmais solis uz atklātu karu.
- ASV stratēģiskās aviācijas un kodolspēki tika pacelti augstākajā kaujas gatavības līmenī – DEFCON 2 (tikai vienreiz vēsturē).
- Notika slepenas diplomātiskas sarunas Vašingtonā un Maskavā, t.sk. starp ASV ģenerālprokuroru Robertu Kenediju un padomju vēstnieku Anatoliju Dobrininu.
“Melno pastuļu” vēstules
- Krīzes laikā Kenedijs saņēma divas atšķirīgas vēstules no Hruščova – pirmo daudz draudzīgāku (ar nosacījumu izvest raķetes pret ASV neiebrukumu Kubā), otro – stingrāku (ar prasību izvest arī ASV raķetes no Turcijas).
- ASV publiski piekrita tikai pirmajam nosacījumam, bet slepeni piekāpās arī otrajam, lai panāktu krīzes deeskalāciju.
Neredzamie brīži un gandrīz katastrofas
B-59 zemūdenes incidents
- Padomju zemūdene B-59, atrodoties netālu no blokādes zonas, tika pakļauta ASV jūras spēku signālbumbu uzbrukumam. Apkalpe domāja, ka karš jau ir sācies. Tikai komandiera Vasiļa Arhipova atturība izglāba pasauli no kodoltorpēdas palaišanas.
Turcijas raķešu “klusā” izvešana
- Jupiter raķetes Turcijā bija jau novecojušas un paredzētas drīzai izņemšanai no dienesta, taču ASV to publiski neatzina, lai neizskatītos vāji sabiedroto acīs.
Spiegu darbs
- Krīzes laikā spiegu informācija (piemēram, dubultaģenta Oļega Penkovska dati par PSRS raķešu tehnoloģiju) palīdzēja ASV pieņemt precīzākus lēmumus.
Krīzes beigas
- 28. oktobrī PSRS līderis Hruščovs paziņoja, ka padomju raķetes tiks izvestas no Kubas. ASV apņēmās neiebrukt Kubā un slepeni izveda savas raķetes no Turcijas un Itālijas.
- Visas padomju kodolraķetes, kas jau bija ieradušās Kubā, tika demontētas un atgrieztas PSRS.
- Kubas līderis Fidels Kastro nebija pilnībā apmierināts ar rezultātu, jo viņa viedoklis sarunās tika ignorēts.
Sekas un ilgtermiņa ietekme
- Tiešā telefona līnija (“karstā līnija”) starp Maskavu un Vašingtonu novērsa turpmākus pārpratumus.
- Krīze kļuva par kodolbruņojuma sacensības bremzētāju – sākās nopietnas sarunas par kodolieroču kontroles līgumiem.
- Radās doktrīna par savstarpēju garantētu iznīcināšanu (Mutual Assured Destruction – MAD), kas kļuva par galveno Aukstā kara kodolatbaides principu.
- ASV un PSRS attiecībās pieauga diplomātijas nozīme un samazinājās tiešas militāras konfrontācijas risks.
Sabiedrības un kultūras ietekme
- Krīze atstāja dziļu nospiedumu gan Amerikas, gan Padomju sabiedrībā – cilvēki tika mudināti būvēt bumbu patvertnes, tika rīkotas kodoltrauksmes mācības skolās.
- Literatūrā, kino un populārajā kultūrā Karību krīze kļuva par simbolu cilvēces izdzīvošanas trauslumam.
Nesaņemtās mācības
- Krīze pierādīja, cik viegli pārpratumi, emocijas un politiskais spiediens var novest līdz katastrofas slieksnim.
- Šī pieredze joprojām aktuāla arī mūsdienās, kad kodolieroči palikuši vairākās valstīs un pastāv līdzīgi riski.
Fakti īsumā
- Datumi: 1962. gada 16.–28. oktobris
- Vietas: Kuba, Karību jūra, Turcija, Itālija, ASV, PSRS
- Galvenās personas: Džons F. Kenedijs (ASV prezidents), Nikita Hruščovs (PSRS līderis), Fidels Kastro (Kubas līderis)
- Izšķirošais brīdis: Kodolraķešu atklāšana Kubā un blokādes izveide
- Rezultāts: Krīze atrisināta miermīlīgi, padomju raķetes izvestas no Kubas, ASV apņemas neiebrukt Kubā un slepeni izņem savas raķetes no Turcijas.
