by Koncentrācijas nometnes bija viens no visbriesmīgākajiem Otrā pasaules kara aspektiem. Tās izveidoja nacistiskā Vācija pēc Ādolfa Hitlera nākšanas pie varas 1933. gadā, un tās darbojās līdz pat 1945. gada maijam. Šajās nometnēs tika ieslodzīti miljoniem cilvēku – galvenokārt ebreji, bet arī romi, homoseksuāļi, komunisti, padomju karagūstekņi, cilvēki ar invaliditāti un citi, kurus nacistu režīms uzskatīja par “nevēlamiem”.
No nelielām ieslodzījuma vietām sākumā, nometnes ātri pārvērtās par rūpnieciski organizētām nāves rūpnīcām. Tādas nometnes kā Aušvica-Birkenava, Treblinka, Sobibora, Majdaneka un Belžeca kļuva par masveida slepkavošanas vietām. Cilvēki tika nogalināti ar gāzes kamerām, piespiedu darbu, spīdzināšanu, bada un slimību dēļ. Vienā tikai Aušvicas nometnē tika nogalināts vairāk nekā 1 miljons cilvēku, pārsvarā ebreji.
Bērni koncentrācijas nometnēs – nevainība ciešanu priekšā
Īpaši traģisks bija bērnu liktenis. Tūkstošiem bērnu tika nogādāti uz koncentrācijas nometnēm kopā ar saviem vecākiem. Lielākā daļa tika nogalināti tūlīt pēc ierašanās – jo nespēja strādāt un nacistu acīs bija “nevērtīgi”. Zīdaiņi, mazi bērni un pat pusaudži bieži vien tika nosūtīti tieši uz gāzes kamerām.
Tomēr daļa bērnu tika atstāti dzīvi – viņus izmantoja medicīniskos eksperimentos. Slavenākais šāda veida gadījums bija ārsts Jozefs Mengele, kurš veica briesmīgus eksperimentus ar bērniem Aušvicā, tostarp dvīņiem. Viņš, piesedzoties ar zinātnes vārdu, veica injekcijas, amputācijas un citas necilvēcīgas procedūras, kas bieži beidzās ar nāvi.
Bērni, kuri tika atstāti dzīvi, bieži vien bija pavisam vieni – vecāki bija nogalināti. Viņi dzīvoja necilvēcīgos apstākļos, bada nomocīti, bez siltuma, tīra ūdens vai medicīniskas aprūpes. Daudzi mira no slimībām, citiem neatgriezeniski tika iznīcināta bērnība.
Atbrīvošana – brīvības gaisma šausmu tumsā
No 1944. gada beigām līdz 1945. gada pavasarim sabiedrotie (ASV, Lielbritānija, Padomju Savienība, Francija un Kanāda) uzvaras gaitā sāka iebrukt nacistu okupētajās teritorijās. Tā viņi atklāja koncentrācijas nometnes – šausminoši klusās vietas, kur valdīja nāve un ciešanas.
- Aušvicu atbrīvoja Padomju armija 1945. gada 27. janvārī – šī diena šodien ir pazīstama kā Starptautiskā holokausta piemiņas diena.
- Bergen-Belsen nometni atbrīvoja britu spēki aprīlī – tur tika atrasti tūkstošiem mirušo un dzīvu skeletu stāvoklī esošu ieslodzīto.
- Dachau un Buchenwald tika atbrīvotas ASV armijas vienības.
- Sabiedrotie atklāja ne tikai upurus, bet arī pierādījumus noziegumiem – dokumentus, krematorijas, gāzes kameras, eksperimentu žurnālus.
Šie atklājumi satrieca pasauli un kļuva par galvenajiem pierādījumiem Nirnbergas tribunālā, kur nacistu vadītāji tika tiesāti par noziegumiem pret cilvēci.
Vēstures brīdinājums nākamajām paaudzēm
Koncentrācijas nometnes nav tikai vēstures fakts – tās ir brīdinājums, cik tālu var nonākt cilvēce, ja zaudē cilvēcību, taisnīgumu un sirdsapziņu. Miljoniem upuru, tostarp bērnu, tika iznīcināti tikai savas izcelsmes, reliģijas vai uzskatu dēļ.
Šodien mēs pieminam viņu ciešanas ne tikai kā vēstures mācību, bet arī kā solījumu, ka šādas šausmas nekad vairs nedrīkst atkārtoties. Atcerēties nozīmē cīnīties pret naidu, neiecietību un vienaldzību – arī mūsdienās.
