Kosmiskie bērni: vai planētas ir dzimušas no mirušo būtņu atliekām?

Dzīvība un nāve kosmosā

Cilvēku fantāziju un reliģiju vēsturē pastāv ideja, ka nekas nerodas tukšumā. Dzīvība dzimst no nāves, un jaunas pasaules – no sagrautām, mirušām būtnēm. Senajās kultūrās tas tika atspoguļots mītos par dievu upuriem un milžu nāvi, bet mūsdienu zinātne šo ideju atspoguļo ar frāzi: “Mēs visi esam zvaigžņu putekļi.”

Tātad jautājums nav tikai romantisks vai mistisks – vai mūsu planētas tiešām ir kosmiskie bērni, dzimuši no mirušo būtņu atliekām?

Mīti: pasaule no dievu un milžu ķermeņiem

Senie mīti ļoti bieži saista pasaules radīšanu ar nāvi un upuri:

• Skandināvu Imirs – milzis, kuru dievi nogalināja. No viņa miesas tapa zeme, no asinīm – upes, no kauliem – kalni, no galvaskausa – debesis.
• Ķīnas Pangu – pēc viņa nāves acis kļuva par Sauli un Mēnesi, mati – par kokiem, elpa – par vēju. Viņa ķermenis burtiski pārvērtās Visumā.
• Hindu Purusha – kosmiskais cilvēks, kura upuris radīja pasauli un sabiedrības kārtību.
• Ēģiptē Osiriss – dievs, kuru saplosīja, bet no viņa nāves cēlās jauna dzīvība, graudi un dabas cikli.

Šie stāsti skaidroja pasauli kā mirušu būtņu bērnu. Lai radītu, vajag upurēt. Lai pasaule dzīvotu, kādam ir jāmirst.

Ezotēriskās interpretācijas: planētas kā dvēseļu kapsulas

Mūsdienu mistiskās teorijas šo ideju interpretē tā:

• Kosmoss ir dzīvs organisms. Kad tas mirst, tā atliekas kļūst par planētām.
• Planētas ir kapsulas. Tajās glabājas mirušu būtņu vai civilizāciju enerģija. Piemēram, Zeme tiek uztverta kā “dzīvā bibliotēka”, kurā ierakstītas daudzu būtņu atmiņas.
• Cilvēks ir kosmiskais bērns. Mūsu dvēseles ir fragmenti no senām zvaigznēm vai būtībām, kas tagad turpina savu ceļu jaunā ķermenī.

Šādā skatījumā – katra planēta ir apziņas kristāls, kas dzimis no mirušām dvēselēm, un cilvēks ir tieši piesaistīts šim kosmiskajam mantojumam.

Zinātnes skatījums: supernovas un zvaigžņu nāve

Zinātne šo ideju apskata racionāli, bet secinājums ir līdzīgs:

• Kad lielas zvaigznes sprāgst supernovās, tās izkaisa kosmosā smagos elementus – oglekli, skābekli, dzelzi, silīciju.
• No šiem elementiem rodas jaunas planētas, atmosfēras un dzīve.
• Zeme, cilvēka ķermenis un pat mūsu asinis ir veidotas no vielām, kas reiz bija daļa no sen mirušām zvaigznēm.

Tāpēc astronomi bieži saka: “Mēs visi esam zvaigžņu putekļi.”
Tā ir zinātniska frāze, kas ļoti līdzinās senajiem mītiem par pasauli, kas rodas no mirušo būtņu atliekām.

Filozofiskais skaidrojums

Šī teorija nes sevī vairākas dziļas atziņas:

1. Nāve nav beigas. Tā ir pāreja, kas rada ko jaunu. Mirušais organisms kļūst par pamatu jaunam.
2. Visums ir ciklisks. Planētas, zvaigznes un cilvēki rodas, dzīvo un mirst, bet no nāves rodas atkal jauna dzīve.
3. Cilvēks ir kosmiskā mantojuma turpinājums. Mūsu ķermenis ir veidots no mirušu zvaigžņu putekļiem, bet dvēsele – no senču enerģijas, kas turpina eksistēt jaunā formā.

Secinājums

Teorija par Kosmiskajiem bērniem ir tilts starp mītiem, mistiku un zinātni.

• Senie stāsti vēstīja, ka pasaule radusies no dievu vai milžu nāves.
• Ezotērika saka, ka planētas ir mirušu civilizāciju enerģijas kapsulas.
• Zinātne pierāda, ka planētas un cilvēki tiešām ir radīti no mirušu zvaigžņu vielām.

Tādēļ mēs visi esam kosmiskie bērni – radīti no mirušā, bet dzimuši, lai nestu tālāk dzīvības gaismu mūžīgajā Visuma ciklā.