by 1513.–1515. gadā renesanses ģēnijs Mikelandželo Buonarroti radīja vienu no savām nozīmīgākajām skulptūrām – Mozus statuju, kas atrodas San Pietro in Vincoli baznīcā Romā. Šī marmora skulptūra ne tikai ataino spēcīgu biblisku tēlu, bet arī demonstrē apbrīnojamu anatomijas zināšanu līmeni, kāds bija retums pat renesanses laikmetā.
Anatomijas brīnums akmenī
Viens no izcilākajiem piemēriem Mikelandželo meistarībai ir viņa precīzais attēlojums mazam, bieži aizmirstam muskulim extensor digiti minimi – tas atrodas priekšdelmā un aktivizējas tikai tad, kad tiek izstiepts mazais pirksts.
Tā ir neticami smalka detaļa, ko vairums cilvēku pat nepamana savā ķermenī, tomēr Mikelandželo to iekļāva Mozus labajā rokā, kur pirksti pieskaras bārdai. Šis smalkais muskulis kļūst redzams tikai īpašā pozīcijā – un viņš to attēloja vairāk nekā pirms 500 gadiem, vēl ilgi pirms modernās medicīnas attīstības.
Kā tas bija iespējams?
Mikelandželo zināšanas par cilvēka ķermeni nāca no autopsiju veikšanas un pašmācības. Viņa vēlme izprast muskuļu, kaulu un ādas uzbūvi ļāva viņam iegravēt dzīvību marmorā ar detalizāciju, kas šodien pārsteidz arī anatomijas speciālistus.
Simbolika un vēstījums
Skulptūrā Mozus sēž, turot Desmit baušļu plāksnes, viņa seja izstaro dusmas un pārdomas. Uz viņa galvas ir redzami “ragi” – kļūdas dēļ, kas radās no ebreju valodas tulkojuma, kur vārds “qaran” (starot) tika sajaukts ar “ragi”.
Māksla, kas apsteidza zinātni
Mikelandželo “Mozus” nav tikai estētisks darbs – tas ir mākslas un anatomijas saplūdums, kas apliecina autora ģenialitāti un renesanses laikmeta ideālus: cilvēks kā visa centrālais punkts, dievišķs radījums ar ķermeni, prātu un spēku.
