by Mobilie sakari mūsdienās šķiet pašsaprotami, taču maz zināms, ka to idejiskie pamati tika likti jau 20. gadsimta vidū. Kamēr Rietumu pasaulē mobilā telefona dzimšana parasti tiek saistīta ar 1970. gadiem, Padomju Savienībā jau 1950. gadu beigās tika veikti nozīmīgi eksperimenti ar nēsājamiem radiotelefonu aparātiem. Šīs attīstības centrā bija inženieris Leonīds Ivanovičs Kuprijanovičs un viņa izstrādātās ierīces “Radiophons” un LK-1.
Radiophons ideja
Radiophons koncepcija balstījās uz ideju, ka cilvēkam jāspēj piezvanīt no jebkuras vietas bez fiziska pieslēguma vadiem. Kuprijanovičs izstrādāja sistēmu, kurā nēsājama ierīce savienojās ar bāzes staciju pa radio kanālu, bet bāzes stacija tālāk pieslēdzās pilsētas telefona tīklam. Tas ļāva lietotājam izmantot visu tradicionālā telefona infrastruktūru bez tiešas fiziskas pieslēgšanās.
Šī pieeja bija revolucionāra, jo pirmo reizi tika apvienota bezvadu sakaru brīvība ar telefona tīkla universālumu.
Ierīce LK-1
Prototips LK-1 bija pirmais praktiskais Radiophons koncepcijas iemiesojums. Tas bija salīdzinoši kompakts savam laikam, svēra dažus kilogramus un bija paredzēts nēsāšanai pie cilvēka. Ierīcē bija iebūvēts radio raidītājs un uztvērējs, balss signāla apstrādes bloks, kā arī numura ievades mehānisms.
Dažās publikācijās minēts, ka numura ievade notika ar rotējošu ciparnīcu, līdzīgi kā tajā laikā izmantotajos telefona aparātos. Tas nozīmē, ka lietotājs varēja pats izvēlēties abonenta numuru bez operatora starpniecības.
Tehnoloģiskais jaunums
Radiophons nozīme slēpjas ne tik daudz konkrētās detaļās, cik koncepcijā. Līdz tam radiosakari galvenokārt tika izmantoti militārām, profesionālām vai operatīvām vajadzībām, un tie parasti balstījās uz kanālu dalīšanu starp grupām, nevis individuāliem abonentiem.
Radiophons ieviesa ideju par individuālu lietotāju sakaru identitāti, kur katram cilvēkam var būt personīgs bezvadu sakaru kanāls, kas integrēts kopējā telefona sistēmā. Šis princips kļuva par pamatu vēlākajām mobilajām tehnoloģijām.
Kāpēc sistēma nekļuva masveidīga
Neskatoties uz konceptuālo nozīmi, Radiophons un LK-1 netika ieviesti masveidā. Tam bija vairāki iemesli: ierobežotā radiofrekvenču kapacitāte, augstās infrastruktūras izmaksas, sarežģītā aparatūra un liels enerģijas patēriņš.
Turklāt Padomju Savienībā prioritāte tika dota stratēģiskām un militārām sakaru sistēmām, nevis civilai personīgai komunikācijai. Rezultātā Radiophons palika eksperimentāla un pētnieciska līmeņa projekts.
Vēsturiskā nozīme
Radiophons un LK-1 pierāda, ka mobilā telefona ideja radās neatkarīgi dažādās pasaules vietās. Kuprijanoviča darbs apliecina, ka Padomju Savienībā pastāvēja augsts inženiertehniskais potenciāls un spēja radīt tehnoloģiski progresīvus risinājumus.
Lai gan šie aparāti netika komercializēti, tie ieņem nozīmīgu vietu sakaru tehnoloģiju vēsturē kā vieni no pirmajiem mēģinājumiem radīt personīgu bezvadu telefonu.
Radiophons nebija mūsdienu mobilā telefona tiešais tehniskais priekštecis, taču tas bija svarīgs koncepcijas solis ceļā uz personīgo telekomunikāciju laikmetu. Tas parāda, ka idejas par mobilitāti un pastāvīgu sasniedzamību dzima daudz agrāk, nekā tās kļuva par ikdienas realitāti.
