by G. I. Gurdžijevs, 20. gadsimta sākuma mistiķis un garīgais skolotājs, uzskatīja, ka cilvēks lielāko daļu dzīves pavada “miega stāvoklī” – automātiski reaģējot, identificējoties ar domām, emocijām un ārējiem apstākļiem. Viņa mācībā centrālo vietu ieņem divas praktiskas metodes, ar kurām cilvēks var sākt pamosties un iegūt patiesu apziņu – pašnovērošana un atcerēšanās par sevi.
Pašnovērošana: Ceļš uz sevis saprašanu
Pašnovērošana nozīmē apzinātu sevis vērošanu bez spriedumiem un vēlmes uzreiz kaut ko mainīt. Tā ir godīga introspekcija: cilvēks novēro savas fiziskās kustības, domas, emocijas, ķermeņa valodu, balsi un reakcijas dažādās situācijās.
Gurdžijevs mācīja, ka cilvēks parasti uzskata, ka viņam ir “viena Es”, bet patiesībā viņā darbojas daudzi “es” – dusmīgais, skaudīgais, mierīgais, slinkais u.c. Pašnovērošana ļauj ieraudzīt šos pretrunīgos impulsus un saprast, ka mēs neesam brīvi, kamēr tos neatzīstam un neapzinām.
Praktiski piemēri:
- Piefiksēt, kad automātiski kritizē citus.
- Novērot, kā mainās elpa un balss stresa situācijās.
- Apzināties, ka domas skrien, bet “es” to vienkārši vēro.
Atcerēšanās par sevi: Klātbūtne un Esības izjūta
Atcerēšanās par sevi ir nākamais solis – tas nozīmē vienlaicīgi apzināties gan ārējo pasauli, gan savu klātbūtni tajā. Tas ir brīdis, kad cilvēks ne tikai vēro, bet sajūt: “Es esmu šeit. Es eksistēju.”
Šādos mirkļos apziņa tiek novērsta no automātisma un atgriezta pie sevis. Tas ir līdzīgs iekšējai modināšanai – kad cilvēks vairs nav identificēts ar emocijām, domām vai lomām.
Atšķirība no parastas uzmanības: Parasta uzmanība ir vērsta uz objektiem ārpus sevis (cilvēkiem, notikumiem, darbiem).
Atcerēšanās par sevi prasa vienlaikus būt apzinātam gan par to, ko dari, gan par to, kas tu esi šajā brīdī.
Divkāršā uzmanība: Gurdžijeva metode
Gurdžijevs to nosauca par divkāršu uzmanību – vienlaikus skatīties uz ārpasauli un iekšpasauli. Piemēram:
- Tu runā ar cilvēku, bet vienlaikus izjūti savu klātbūtni.
- Tu ej pa ielu un jūti, kā kustas tavi muskuļi, elpa, dzirdi soļus – un apzinies, ka tu “esi”.
Šī metode nav viegla un prasa apmācību, taču tā ir pamats visai Gurdžijeva garīgajai sistēmai.
Kāpēc tas ir svarīgi?
Bez šiem diviem pamatprincipiem cilvēks turpina dzīvot “mehāniskā” režīmā. Gurdžijevs mācīja:
“Cilvēks nevar mainīties, kamēr sevi nepazīst. Un viņš nevar sevi pazīt, kamēr nav sācis sevi novērot.”
Pašnovērošana un atcerēšanās par sevi ved uz iekšēju brīvību, uz patiesu individualitāti un apzinātu dzīvi – pretstatā ārējās pasaules manipulācijām un iekšējam haosam.
Šie principi nav tikai teorija – tie prasa ikdienas darbu. Gurdžijevs uzskatīja, ka tikai caur apzinātu darbu ar sevi cilvēks var pamosties no “miega” un sākt dzīvot patiesi. Pašnovērošana un atcerēšanās par sevi ir šī ceļa sākums.
