by Senā Asīrija un Ašurbanipa vīzija
- gadsimtā pirms mūsu ēras Asīrijas impērija bija viena no varenākajām un tehnoloģiski attīstītākajām civilizācijām Tuvajos Austrumos. Karalis Ašurbanips (668–627 p.m.ē.) bija ne tikai spēcīgs valdnieks un karavadonis, bet arī izglītots cilvēks, kurš prata lasīt un rakstīt ķīļrakstā – kas tolaik bija reta parādība valdnieku vidū. Viņš izvirzīja mērķi savākt visas senās zināšanas vienuviet, lai tās saglabātu nākamajām paaudzēm. Tā dzima Nīnevējas bibliotēka – cilvēces pirmā sistemātiski organizētā informācijas krātuve.
Plāksnītes, kas glabāja civilizācijas atmiņu
Bibliotēka atradās Ašurbanipa pilī Nīnevējā – mūsdienu Irākas ziemeļos, pie Mosulas. Arheologi līdz šim ir atklājuši vairāk nekā 30 000 māla plāksnīšu, uz kurām ar ķīļrakstu tika iegravēti teksti šumeru un akadiešu valodās.
Šīs plāksnītes aptver visplašākos tematus:
- Literatūra – tostarp Gilgameša eposs, viens no pasaulē senākajiem episkajiem darbiem, kas runā par mūžību, draudzību un cilvēka trauslumu.
- Reliģija un mitoloģija – lūgšanas, himnas, dievu apraksti, rituāli un pasaules radīšanas mīti (Enuma Eliš).
- Medicīna – slimību simptomi, augu apraksti, ārstniecības metodes un burvestības dziedināšanai.
- Astronomija un astrologija – zvaigžņu novērojumi, debesu cikli, kalendāri un nākotnes pareģojumi.
- Tiesības un administrācija – likumi, līgumi, nodokļu uzskaite, inventarizācijas un birokrātiski dokumenti.
- Maģija un aizsardzības teksti – orākuli, lāsti, apvārdojumi un aizsargformulas pret ļaunajiem gariem.
Katra plāksnīte bija kā mūsdienu grāmatas lappuse – kopā tās veidoja milzīgu, organizētu arhīvu. Dažās plāksnēs bija kolofoni – piezīmes ar autora vārdu, teksta avotu un norādi, kam tas domāts.
Bibliotēkas organizācija
Nīnevējas bibliotēka nebija haotisks tekstu krāvums – tā bija sakārtota tematiski un fiziski sadalīta pa telpām. Plāksnītes tika izvietotas plauktos vai traukos un apzīmētas ar kategorijām. Šāda sistēma līdzinās mūsdienu bibliotēku kārtībai, kur katrs dokuments atrodas noteiktā vietā pēc tēmas.
Izrakumi un atklāšana
- gadā britu arheologs Austens Henrijs Lejards kopā ar asīriešu izcelsmes palīgu Hormuzdu Rassamu sāka izrakumus Nīnevējā. Viņi atklāja Ašurbanipa pils paliekas un māla plāksnītes, kas tika nosūtītas uz Britu muzeju Londonā. Daļa no plāksnēm bija saplīsušas, bet pētnieki ilgus gadus centās tās atjaunot un tulkot.
Mūsdienās bibliotēkas saturs ir digitalizēts un pieejams zinātniekiem visā pasaulē. Daļa plāksnīšu tiek glabātas vitrīnās kā vieni no vērtīgākajiem cilvēces vēstures pierādījumiem.
Citas senās zināšanu krātuves
Aleksandrijas bibliotēka (Ēģipte)
Dibināta 3. gadsimtā p.m.ē., šī bibliotēka bija hellēnistiskās pasaules intelektuālais centrs. Tajā glabājās simtiem tūkstošu dokumentu grieķu, ēģiptiešu, persiešu un citu tautu valodās. Tā bija pirmā institūcija, kurā strādāja pētnieki, kuri tika apmaksāti tikai par to, ka viņi domā, lasa un raksta. Bibliotēka vairākkārt tika bojāta un galu galā iznīcināta, līdz ar to pazuda liela daļa seno zināšanu.
Šumeru rakstu plāksnes (Irākas teritorija)
Šumeri bija pirmā civilizācija, kas radīja rakstību – ķīļrakstu. Viņu pilsētās, piemēram, Uruk un Eridu, tika atrastas simtiem plāksnīšu ar reliģiskiem, ekonomiskiem un literāriem tekstiem. Tie datēti jau ar 3000. gadu p.m.ē., padarot tos par senākajiem zināmajiem rakstu pieminekļiem.
Nāg Hammādī un Kumranas manuskripti
- gadsimtā atrastie Nāg Hammādī gnostiķu teksti un Nāves jūras tīstokļi (Kumrana rokraksti) mainīja vēsturnieku izpratni par agrīno kristietību un jūdaismu. Tie parādīja alternatīvus uzskatus, kas līdz tam bija nezināmi, jo Baznīca tos bija aizliegusi un centusies iznīcināt.
Kāpēc tas ir svarīgi mūsdienās?
Šie senie teksti pierāda, ka zināšanas, grāmatas un bibliotēkas vienmēr ir bijušas civilizācijas pamats. No šumeru zvaigžņu kartēm līdz asīriešu ārstniecības metodēm un grieķu filozofijai – šīs zināšanas veidoja pamatu tam, kas mēs esam šodien.
Zināšanu glabāšana un nodošana tālāk bija svēts pienākums. Cilvēki riskēja ar dzīvību, lai saglabātu tekstus un nodotu tos nākamajām paaudzēm. Ašurbanipa bibliotēka un citi šādi centri apliecina – cilvēces progress ir iespējams tikai tad, ja mēs izprotam un cienām savu pagātni.
Nīnevējas bibliotēka nav tikai vēsturisks relikts – tā ir liecība par senās civilizācijas garīgo spēku, zinātkāri un sistemātisko pieeju zināšanu saglabāšanā. Tā bija pirmā cilvēces mēģinājuma versija uzbūvēt universālu “informācijas serveri”, kurā tiek uzkrāta visa sabiedrības pieredze.
Cilvēce vienmēr ir tiekusies uz sapratni, zināšanām un progresu. Šie senie teksti ir kā tilts starp pagātni un nākotni – tie mums atgādina, cik vērtīga ir informācija, kas reiz jau bija pierakstīta mālā.
