by Irānā jau vairākas nedēļas turpinās plaši protesti pret valdošo režīmu, ko izraisījusi ekonomiskā krīze, inflācija, represijas un sabiedrības neapmierinātība ar politisko sistēmu. Demonstrācijas aptver gan lielās pilsētas, gan reģionus, un tās kļūst arvien organizētākas, spītējot varas iestāžu mēģinājumiem tās apspiest.
Viens no galvenajiem valdības instrumentiem protestu ierobežošanā ir interneta bloķēšana un komunikācijas kontrole. Režīms apzināti cenšas izolēt iedzīvotājus no pasaules, lai neļautu koordinēt protestus un izplatīt informāciju par notiekošo.
Interneta atslēgšana kā politisks ierocis
Irānas valdība periodiski ievieš gandrīz pilnīgu interneta atslēgšanu, samazinot savienojuma ātrumu līdz minimumam vai pilnībā bloķējot piekļuvi sociālajiem tīkliem, ziņu portāliem un ziņapmaiņas lietotnēm.
Šīs taktikas mērķi ir skaidri:
- traucēt protestētāju savstarpējo koordināciju,
- neļaut izplatīt video un liecības par represijām,
- ierobežot starptautisko uzmanību un mediju piekļuvi informācijai.
Digitālā izolācija mūsdienās kļuvusi par tikpat spēcīgu represiju formu kā fiziska vardarbība.
Starlink kā negaidīts komunikācijas glābšanas kanāls
Situāciju mainījusi satelītinterneta tehnoloģija. Ziņots, ka Irānas aktīvisti un demonstranti arvien vairāk izmanto satelīta interneta iekārtas, īpaši Starlink termināļus, lai apietu valdības noteiktos ierobežojumus.
Satelītinternets darbojas neatkarīgi no valsts infrastruktūras, tāpēc režīmam to ir daudz grūtāk kontrolēt nekā tradicionālos tīklus. Tas ļauj:
- nosūtīt video un ziņas ārvalstu medijiem,
- koordinēt protestus lokāli,
- saglabāt sakarus pat pilnīgas interneta bloķēšanas laikā.
Tas ir būtisks pavērsiens informācijas brīvības cīņā autoritārās valstīs.
Režīma pretreakcija un pieaugošā spriedze
Varas iestādes mēģina reaģēt arī uz šo jauno tehnoloģisko izaicinājumu. Tiek meklēti un konfiscēti satelīta termināļi, tiek izmantota radiofrekvenču traucēšana, notiek kratīšanas un aresti.
Vienlaikus pastiprinās arī represijas pret pašiem protestētājiem — aresti, ātrās tiesas procedūras un bargi sodi kļūst arvien izplatītāki. Tas norāda, ka režīms uztver protestus kā eksistenciālu draudu.
Starptautiskā dimensija
Irānas notikumi kļuvuši arī par starptautisku jautājumu. Rietumvalstis un cilvēktiesību organizācijas kritizē interneta bloķēšanu un vardarbību pret civiliedzīvotājiem, uzsverot, ka piekļuve informācijai ir cilvēktiesība, nevis privilēģija.
Interneta bloķēšana mūsdienās tiek uzskatīta par digitālu cenzūras formu, kas var būt tikpat kaitīga kā tradicionāla propagandas kontrole.
Protesti Irānā parāda, ka politiskā cīņa mūsdienās notiek ne tikai ielās, bet arī digitālajā telpā. Režīms cenšas apklusināt sabiedrību ar interneta bloķēšanu, savukārt protestētāji izmanto jaunas tehnoloģijas, lai šo kontroli apietu.
Šī sadursme starp varu un tehnoloģiju iezīmē jaunu laikmetu — kur informācijas plūsma kļūst par vienu no galvenajiem politiskās varas instrumentiem un vienlaikus arī par tās lielāko apdraudējumu.
