by Pēc 11. septembra traģēdijas Ņujorkā pasaules acis bija vērstas uz gruvešu kalniem, bet klusākā un mazāk redzamā frontē cīnījās četrkājaini glābēji — vairāk nekā 300 meklēšanas un glābšanas suņi. Viņu deguni bija jūtīgāki par jebkuru tehnoloģiju, un viņu misija bija atrast dzīvību pelnu jūrā. Taču viņu misija pārvērtās par kaut ko dziļi psiholoģiski traumējošu.
Tikai nāve. Un suņi to saprata.
Šie suņi tika gadiem trenēti meklēt izdzīvojušos. Viņu apmācība balstījās uz pozitīvu atgriezenisko saiti — atrasts cilvēks, slavēšana, prieks, rotaļa, atlīdzība. Katrs veiksmīgs atradums bija emocionāla uzvara, kas stiprināja viņu pārliecību un motivāciju.
Taču pēc 11. septembra viņi neredzēja šo atalgojumu. Katrs atradums bija tikai klusums, bēdas un nāve. Daudzi suņi pēc dienām ilgas meklēšanas, kur netika atrasts neviens dzīvais, sāka mainīties.
Viņi nolaida galvu, pārstāja cilāt asti, atteicās ēst, ignorēja komandas. Daži skatījās uz saviem treneriem ar skumjām acīm, it kā jautājot: “Ko es daru nepareizi?”
Šī parādība ir rets, bet skaidrs piemērs tam, ka suņi spēj emocionāli pārdzīvot morālu neveiksmes sajūtu. Viņi nevar saprast nāves plašumu kā cilvēki, bet viņi saprot, ka viņiem neizdodas izdarīt to, ko no viņiem sagaida.
Fenomens: emocionālā pārslodze dzīvniekiem
Veterinārārsti šo stāvokli salīdzina ar operatīvo stresu (operational stress), ko piedzīvo arī glābēji — cilvēki. Suņi izjuta neveiksmi, nomāktību un vainas sajūtu, jo viņu iekšējā “sistēma” bija sagatavota meklēt dzīvību, bet realitāte viņiem piedāvāja tikai nāvi.
Tas ir unikāls fenomens dzīvnieku uzvedībā: apmācīti suņi cieš ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, ja viņiem nav iespējas izpildīt savu uzdevumu. Viņu saikne ar cilvēku un vēlme “būt noderīgam” ir tik spēcīga, ka neveiksme rada suicidālu uzvedību — emocionāli.
Lai palīdzētu, glābēji inscenēja “dzīvu atradumu” — paslēpās zem drupām un ļāva sunim viņus atrast. Tas bija vienīgais veids, kā suns atkal sajuta prieku un uzvaru, un tas burtiski glāba viņu no depresijas.
Suņi izjūt ciešanas tāpat kā mēs
- septembris mums atgādināja, ka suņi nav tikai palīgi — viņi ir emocionāli spēcīgas, jūtošas būtnes, kas cieš kopā ar mums. Viņi juta spriedzi, asaras, nāves smaržu, un viņi klusumā pārdzīvoja to, ko nespēja izteikt vārdos.
Šis fenomens — dzīvnieku emocionālā pārslodze pēc katastrofām — ir tagad labi dokumentēts, un pēc 9/11 tam pievērsta lielāka uzmanība. Suņi tiek labāk psiholoģiski aizsargāti, viņiem tiek piedāvāta atpūta, uzslava un speciāla terapija.
