Viņš nebija tikai žurnālists. Viņš bija ieeja sistēmas iekšpusē.

Tim Russert kļuva par Amerikas politikas “filtru”. Viņš nelika politiķiem justies ērti. Viņš lika viņiem atcerēties to, ko paši bija teikuši. Viņa raidījums “Meet the Press” bija vieta, kur pat prezidenta padomnieki zaudēja savaldību.
Tauta viņu uzskatīja par neitrālu, bet elites acīs viņš bija haoss — cilvēks, kurš vienam jautājumam spēj pārvērst kampaņu pelnos.

No telpas, kur pirms intervijām tika pārbaudītas kameras, līdz kabinetam, kur glabājās viņa arhīvi, Russerts darbojās bez bailēm.
Viņš neiedeva mikrofonu. Viņš nolika pierādījumus.

Pārrāvums notika nevis politikā, bet viņa sirdī. Vai tiešām?

2008.gada jūnijā, vēlēšanu gada kulminācijā, Russerts nokrita NBC Vašingtonas birojā.
Versija bija vienkārša: pēkšņs artērijas plīsums — nekas mistisks.
Tieši tā arī teica oficiālie avoti.
Pārāk ātri, pārāk sakārtoti, pārāk klusumā.

Sistēma mīl loģiku. Teorijas mīl klusumu.
Un te bija daudz klusuma: nav nekādu noplūžu, nav medikamentu aizķeršanās, nav pēdējo stundu detaļu. Tikai ātrs paziņojums un elegants “punkts”.

Ko viņš bija gatavs darīt?

Politikā ir “sarkanas līnijas”. Viņš šķērsoja tās visas.

• Cheney intervija — viņš lika viceprezidentam atzīt, ka Irākas kara argumenti ir balstīti uz interpretācijām, nevis faktiem.
• Bush administrācija — viņš publiski lika viņiem konfrontēt pašu izteikumus par ieročiem, kas nekad netika atrasti.
• Valerie Plame skandāls — viņš nepārstāja jautāt, kurš nodeva slepenas identitātes, un kāpēc.

Viņš nekad neapstājās pie “mēs izmeklējam”.
Viņš turpināja ar “Jūs teicāt to. Kāpēc melojāt?”

Politiķi, kuri nāca pie Russerta, nezaudēja debates.
Viņi zaudēja kontroli.

Pirms vēlēšanām — klusā telpa

2008.gads, Hillary Clinton vs Barack Obama.
Divas spēcīgas frakcijas, demokrātu iekšējā nauda, lobby, finansējums un datu structūras, kas nav publiskas.
Tieši šajā laikā Russerts, pēc teorijām, apkopoja pēdējo komplektu: politiskās pretrunas, solījumi, citāti, sakaru tīkla shēmas.

Tauta redzēja televīzijas diskusijas.
Viņš redzēja e-pastus, atskaites, padomnieku runas to melno versiju.

Un tieši tad viņš pēkšņi nomira.

Deep State hipoteze: nav vajadzīgi ložmetēji, pietiek ar laiku

Sistēmai nav jāizmet ķermenis no loga.
Sistēma vienkārši izslēdz signālu, kas traucē.
Russerts neuzbruka politikai kā aktīvists.
Viņš darīja neiespējamo — viņš parādīja viņus publikai bez filtriņiem.

Ja iedomājas, ka valsts aparāts ir organisms, tad viņš bija vīruss.
Ne tāpēc, ka viņu nevar kontrolēt, bet tāpēc, ka viņu nevar paredzēt.

Neviens nezināja, ko viņš gatavojas pajautāt nākamajā svētdienā.

Pēkšņā nāve nav problēma. Problēma ir sekas.

Pēc Russerta nāves:

• “Meet the Press” pārtapa par diskusiju laukumu, kur argumenti tika aizstāti ar emocionāliem saukļiem.
• politiķi atkal sāka runāt droši.
• neviens vairs nelika priekšā viņu pašu teikto — tikai interpretācijas.

Kad sistēma atbrīvojas no problēmas, tā neatstāj pēdas.
Tā maina spēles noteikumus.

Laiks nav nejaušs

Vēlēšanas nav datums.
Tās ir informācijas telpa, kuras centrā ir ideja, kuru kāds pelna vai zaudē.

Russerts bija centrālā vārteja.
Neviens žurnālists pēc viņa nenostājās tieši starp tautu un varu.
Tikai komentētāji, tikai “opinion”, tikai drošas tēmas.

Secinājums (teoriju perspektīva)

Patiesība nav dokumentos.
Patiesība ir reakcijā, ko kāds izraisa.
Russerts izraisīja bailes, jo viņš parādīja, ka vara nav neaizskarama.
Un kad sistēma redz žurnālistu, kurš var sašķelt politisko vienošanos tikai ar vienu frāzi,
sistēma izvēlas klusumu.

Viņa nāve stāsta vienu no divām lietām:

• vai nu sirds plīst, kad tu mēģini apturēt melošanu,
• vai arī sistēmai pietiek tikai aizvērt durvis, kad tu grasies parādīt, kas atrodas otrā pusē.