by Zinātne vienmēr ir bijusi viens no spēcīgākajiem cilvēces instrumentiem. Tās vārdā ir radīti izgudrojumi, ārstētas slimības un uzbūvēta modernā pasaule. Taču pēdējos gados arvien biežāk izskan jautājums: vai visa oficiālā zinātne tiešām atspoguļo patiesību? Vai arī daļa no tās tiek izmantota, lai virzītu sabiedrību noteiktā virzienā un apslēptu citus iespējamus skaidrojumus?
Zinātne – ceļš uz izpratni vai instruments varai?
Oficiālā zinātne balstās uz tā saukto “zinātnisko konsensu” – vienošanos starp galvenajām akadēmiskajām institūcijām par to, kas tiek uzskatīts par “patiesu”. Šī pieeja dod struktūru, taču vienlaikus var arī izslēgt jebkuru domāšanu ārpus rāmjiem. Vēsturē zinātnes vārds ir ticis izmantots arī manipulācijām – sākot no eugēnikas programmām līdz tam, kā tabakas industrija gadu desmitiem “pierādīja”, ka smēķēšana nav kaitīga.
Kas notiek ar zinātni, kad tā kļūst par monopolu?
Kad zinātni finansē valsts struktūras vai lielie korporatīvie fondi, tad vienmēr pastāv risks, ka pētījumi tiks virzīti noteiktā virzienā. Ja kāds pētnieks atklāj kaut ko tādu, kas apdraud ienesīgu industriju – piemēram, alternatīvu enerģijas avotu, dziedinošu tehnoloģiju vai jaunu pieeju apziņas izpratnei –, viņa darbs bieži tiek ignorēts, apsmiets vai apklusināts.
Cenzūra alternatīvajiem atklājumiem
Tādi zinātnieki kā Nikola Tesla, Wilhelm Reich un Royal Rife tika marginalizēti, lai gan viņu atklājumi bija revolucionāri. Tiek ziņots par simtiem patentu, kas ir “klasificēti” vai slēgti no sabiedrības redzesloka – īpaši tādi, kas saistīti ar bezmaksas enerģiju, elektromagnētisko terapiju vai telpas manipulāciju.
Tātad – vai oficiālā zinātne ir patiesa?
Atbilde nav viennozīmīga. Oficiālā zinātne noteikti ir devusi milzīgu ieguldījumu cilvēces attīstībā, taču tajā pašā laikā ir redzami arī kontroles mehānismi, cenzūra un monopolizācija. Patiesa zinātne prasa brīvību, pārredzamību un drosmi uzdot jautājumus – pat tad, kad tie ir neērti.
