by “Visums 25” bija viens no vispazīstamākajiem sociālajiem eksperimentiem 20. gadsimtā. To veica amerikāņu etologs un uzvedības pētnieks Džons B. Kalhouns. Eksperiments tika veikts vairāku gadu garumā, lai pētītu, kā uzvedas sabiedrība, kad tai ir viss nepieciešamais – un pat vairāk.
Kalhouns vēlējās saprast:
vai labklājība un drošība vienmēr nodrošina veselīgu sabiedrību? Vai arī pārapdzīvotība un komforta pārpilnība noved pie psiholoģiskas un sociālas degradācijas?
Komforts bez robežām
Eksperimentālais būris tika nosaukts par “Visums 25”, jo tas bija 25. šāda veida modelis Kalhouna pētījumu sērijā. Tā bija pilnībā noslēgta un kontrolēta vide, kur pelēm tika nodrošināts viss nepieciešamais:
– neierobežota pārtika un ūdens,
– nemainīga un patīkama temperatūra,
– sterilitāte, tīrība un ligzdošanas vietas.
Noņemot visus ārējos draudus, pētnieks vēlējās simulēt “ideālu pasauli”.
Vienīgais ierobežojošais faktors bija telpa.
Sabiedrības uzplaukums
Eksperiments sākās ar tikai astoņām veselīgām pelēm – četrām mātītēm un četriem tēviņiem. Sākotnēji viss norisinājās “kā pēc grāmatas”:
peles sadalīja teritorijas, veidoja pārus, audzināja pēcnācējus.
Populācija dubultojās ik pēc dažām nedēļām.
Sasniedzot apmēram 600 peles, sabiedrībā vēl joprojām valdīja zināma struktūra – dominējošie tēviņi kontrolēja teritorijas, mātītes bija aizņemtas ar bērniem.
Tā bija dabiska, funkcionējoša mikrosabiedrība, kas šķita spējīga sevi uzturēt.
Sabiedrības sabrukums
Taču, sasniedzot kritisko punktu – apmēram 1000 indivīdu, situācija sāka krasi mainīties.
Bija novērojamas uzvedības anomālijas:
– tēviņi sāka izrādīt agresiju bez iemesla,
– daudzi kļuva apātiski un pasīvi,
– mātītes pārstāja rūpēties par saviem mazuļiem, kļuva haotiskas, reizēm pat nogalināja savus bērnus.
Sabiedrība kļuva destruktīva. Vairs netika ievērotas sociālās normas – vardarbība, seksuālās novirzes, kanibālisms un izolācija kļuva par ikdienu.
“Skaisto tēviņu” fenomens
Kalhouns atzīmēja īpašu uzvedības tipu, ko viņš nodēvēja par “skaistajiem tēviņiem” (angļu val.: the beautiful ones).
Tie bija tēviņi, kuri pilnībā atteicās no sociālās mijiedarbības – viņi necīnījās, neiesaistījās pārošanās procesā, neinteresējās par teritoriju vai kopienu.
Viņi dzīvoja izolēti, ēda, gulēja un tīrīja savu kažoku, kļūstot fiziski glīti, bet iekšēji tukši.
Ar laiku lielākā daļa populācijas sāka uzvesties līdzīgi – skaistums bez funkcijas, forma bez satura.
Jaunā paaudze bez piemēra
Peles, kas piedzima vēlākajos posmos, izauga sabiedrībā bez struktūras. Viņām nebija veselīgu vecāku lomu modeļu.
Tās neredzēja pārošanās uzvedību, rūpes, sadarbību.
Tādēļ jaunā paaudze izauga nespējīga dzīvot sabiedrībā – tās vairs nemācēja būt “pelēm” psiholoģiskā nozīmē.
Rezultātā dzimstība strauji samazinājās, līdz pilnībā izzuda.
Kaut arī ēdiens un ūdens bija pārpilnībā, peles pārstāja vairoties.
Sabiedrības nāve komfortā
Pēdējās peles nomira klusā apātijā.
Vides nosacījumi bija ideāli – bet dzīves nebija.
Kalhouns šo stāvokli nosauca par uzvedības sabrukumu (behavioral sink) – brīdi, kad sabiedrība vairs nespēj uzturēt pati sevi.
Sabiedrības funkcijas izirst, cilvēki (vai peles) zaudē identitāti, mērķi, jēgu, un sistēma sabrūk.
Brīdinājums cilvēcei
Kalhouns uzskatīja, ka eksperiments nav tikai par pelēm. Tas bija spogulis cilvēku sabiedrībai.
Viņš brīdināja:
ja cilvēks tiek atbrīvots no visiem izaicinājumiem un pienākumiem, viņš kļūst trausls, dezorientēts un tukšs.
Šodien daudzi redz “Visums 25” kā brīdinājumu par:
– pārapdzīvotību,
– urbanizāciju,
– masu kultūras sekām,
– sociālo izolāciju,
– digitālu un materiālu komfortu bez garīgās jēgas.
Galvenā atziņa
“Visums 25” nav tikai stāsts par pelēm būrī.
Tas ir stāsts par cilvēku sabiedrību, kurā viss ir – izņemot virzienu.
Tas liek mums uzdot jautājumu:
Vai mēs spējam dzīvot pasaulē, kur viss ir pieejams, nezaudējot cilvēcību, jēgu un līdzsvaru?
