by Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins telefonsarunā ar ASV prezidentu Donaldu Trampu pauda nepārprotamu vēstījumu: Taivānas atgriešanās pie Ķīnas ir nepārprotama daļa no starptautiskās kārtības, kas radās pēc Otrā pasaules kara. Pekina uzsvēra, ka sadarbība starp Ķīnu un ASV nes savstarpēju labumu, bet konfrontācija kaitē abām pusēm. Šis paziņojums tika plaši atspoguļots Ķīnas valsts medijos un uzreiz izraisīja starptautisku rezonansi.
Vēsturiskais arguments, ko izmanto Pekina
Ķīna Taivānas jautājumu interpretē nevis kā politisku strīdu, bet kā nepabeigtu vēsturisku procesu. Pekina apgalvo, ka pēc 1945. gada uzvaras pār Japānu Taivāna tika atzīta par Ķīnas teritoriju. Šāds traktējums ļauj Ķīnai pasniegt “atgriešanos” kā legālu un nepieciešamu soļu virkni, nevis politisku izvēli vai sarunu objektu.
Taivāna savukārt nekad nav atzinusi savu pakļautību Pekinai, tai ir atsevišķa valdība, armija, konstitūcija un vēlēšanu sistēma, un vairākums sabiedrības atbalsta esošo status quo vai neatkarību.
ASV politikas dilemma
Vašingtona oficiāli atzīst Pekinu, bet praktiski saglabā “stratēģisko ambivalenci”:
- neatzīst Taivānu kā neatkarīgu valsti,
- sniedz tai militāro aprīkojumu,
- uztur neoficiālus diplomātiskos kontaktus.
Šī balansēšana ļāva saglabāt trauslu mieru, bet Xi izteikumi ir signāls, ka Pekina vēlas pārvērst jautājumu par ultimātu, nevis sarunu tēmu. Ja ASV neatkāpsies, konfrontācija varētu saasināties.
Militārais konteksts: spriedze pieaug
- Ķīna regulāri veic militārus gaisa pārkāpumus Taivānas ADIZ zonā.
- ASV un sabiedrotie veic “brīvības navigācijas” operācijas Taivānas šaurumā.
- Japāna izvieto jaunus raķešu kompleksus uz salām, kas atrodas tikai ~110 km no Taivānas.
Šī dinamika rada situāciju, kur jebkura provokācija — pat nejauša — var izraisīt eskalāciju.
Politiskā ietekme regionā
Ķīnas retorika izskan laikā, kad:
- ASV atjauno alianšu tīklu Indo–Pacific reģionā;
- Filipīnas un Austrālija pastiprina sadarbību ar Vašingtonu;
- Japāna pārrauga Ķīnas militārās kustības ar pieaugošām bažām;
- Taivānā pieaug sabiedrības noskaņojums “nekad nepakļauties”.
Xi paziņojums nav tikai diplomātisks žests – tas ir stratēģisks signāls, ka Ķīna redz Taivānas jautājumu kā nacionālās identitātes un varas kontinuitātes jautājumu.
Kas notiks tālāk?
ASV reakcija — vai Vašingtona publiski atspēkos “pēckara kārtības” argumentu?
Taivānas politika — vai retorika palielinās neatkarības atbalstu?
Ķīnas militārie soļi — vai sekos blokāde, paplašināts ADIZ vai jūras mācības ap Taivānu?
Reģionālie sabiedrotie — vai Japāna un Dienvidkoreja vēl vairāk pastiprinās aizsardzību?
