by Mūsdienu cilvēks uzskata sevi par brīvu būtni. Viņš tic, ka pats pieņem savus lēmumus, pats izvēlas partnerus, darbu, dzīves ceļu un vērtības. Tomēr, jo dziļāk tiek pētīti cilvēka psihes mehānismi, jo skaidrāks kļūst satraucošs secinājums — lielākā daļa cilvēka dzīves norit nevis apzinātā, bet gan zemapziņas līmenī. Tieši tur tiek ierakstītas programmas, kas vada bailes, izvēles, uzvedību, attiecības, naudas uztveri un pat to, kā cilvēks redz pats sevi. Un vēl satraucošāk ir tas, ka šīs programmas cilvēks lielākoties nav izvēlējies apzināti.
Kas patiesībā ir zemapziņa
Zemapziņa nav mistisks jēdziens, bet gan dziļākais prāta slānis, kurā uzkrājas bērnības pieredze, emocionālie pārdzīvojumi, reakcijas uz stresu, pašvērtējums un attieksme pret autoritātēm. Apziņa ir tas, ar ko cilvēks domā, taču zemapziņa ir tas, kas viņu patiesībā vada. Cilvēks var apzināti vēlēties mieru, bet viņa zemapziņa atkal un atkal izvēlas konfliktu. Viņš var tiekties pēc panākumiem, bet zemapziņa reproducē sabrukuma modeli. Šajā procesā gandrīz vienmēr uzvar zemapziņa, jo tā strādā automātiski un bez loģiskas kontroles.
Kā notiek cilvēka programmēšana
Visintensīvāk zemapziņas programmēšana notiek agrā bērnībā, kad bērns nekritizē informāciju un neanalizē realitāti, bet to uzreiz ieraksta savā iekšējā kodā. Vecāku bailes kļūst par bērna bailēm, viņu uzskati kļūst par likumiem, vide kļūst par robežām. Taču programmēšana nebeidzas ar bērnību. Tā turpinās visas dzīves garumā caur izglītību, masu medijiem, sociālajiem tīkliem, spēcīgām autoritātēm, kolektīvām krīzēm, kariem un informatīvo haosu. Atkārtojums kopā ar emocijām veido dziļus ierakstus zemapziņā, kas pēc tam darbojas kā automātiska komandu sistēma.
Bailes kā kontroles pamats
Bailes ir viens no spēcīgākajiem cilvēka kontroles instrumentiem, jo tās izslēdz kritisko domāšanu. Kad cilvēks dzīvo bailēs, viņš vairs neanalizē informāciju, bet meklē glābēju un aizsardzību. Šādā stāvoklī viņš kļūst prognozējams un viegli vadāms. Tāpēc informatīvā vide tik bieži tiek būvēta uz spriedzes, draudu, konfliktu un katastrofu fona. Tas nav haotisks process, bet sistemātisks mehānisms, kas uztur cilvēku emocionālā pakļautībā.
Simbolu valoda un slēptās komandas
Zemapziņa nedomā vārdos, tā domā simbolos, tēlos, krāsās un asociācijās. Tieši tāpēc reklāma, politiskie tēli, filmu simbolika un sociālo tīklu vizuālie impulsi iedarbojas daudz spēcīgāk nekā fakti. Cilvēks domā, ka izvēlas pats, bet patiesībā viņa reakciju iedarbina emocionālais kods, kas jau sen ierakstīts zemapziņā.
Identitāte kā visspēcīgākā programma
Visspēcīgākā kontroles programma nav bailes, bet identitāte. Ja cilvēks tic, ka viņš ir vājš, neveiksmīgs vai bezspēcīgs, tad ārēja kontrole vairs nav nepieciešama. Viņš pats sevi ierobežo, pats atkārto vecos likteņu modeļus, pats atgriežas pie destruktīvām attiecībām un pats sagrauj savas iespējas. Ne tāpēc, ka nespēj citādi, bet tāpēc, ka programma nepieļauj pārmaiņas.
Matricas princips un iekšējā verdzība
Matricas princips šajā kontekstā nozīmē, ka kontrole nav ārējs spēks ar fiziskām važām, bet gan iekšēja konstrukcija cilvēka prātā. Fiziskus cietumus var nojaukt, taču, ja prāts paliek ieprogrammēts, cilvēks pats no jauna uzceļ savu būri. Brīvība sākas nevis ārējā pasaulē, bet tajā brīdī, kad cilvēks sāk atpazīt, ka daļa viņa domu, baiļu un ierobežojumu nav paša radīti.
Kāpēc zemapziņas programmēšana tiek slēpta
Zemapziņas programmēšana tiek slēpta tāpēc, ka cilvēks, kurš sāk apzināties savus iekšējos programmēšanas mehānismus, kļūst bīstams jebkurai kontroles sistēmai. Viņš vairs nebaidās automātiski, vairs nekļūst viegli manipulējams, vairs mehāniski neiekļaujas uzspiestajos rāmjos, sāk domāt patstāvīgi un sper pirmos soļus ārpus matricas. Šāds cilvēks kļūst neprognozējams, un tieši tāpēc šīs zināšanas netiek pasniegtas kā realitātes pamats.
Zemapziņas programmēšana nav mīts, tā ir realitāte, kurā dzīvo gandrīz ikviens. Jautājums nav par to, vai programma eksistē, bet gan par to, vai cilvēks kādreiz sāks to apzināti lasīt un saprast. Jo tajā brīdī, kad cilvēks sāk atpazīt savas programmas, tās sāk zaudēt varu. Un šis brīdis vienmēr ir visbīstamākais jebkurai kontroles sistēmai.
