by Cilvēce tūkstošiem gadu ir meklējusi atbildi uz vienu jautājumu – no kurienes mēs patiesībā nākam? Oficiālā zinātne runā par evolūciju, dabisko atlasi un miljoniem gadu ilgu attīstību. Taču paralēli šai versijai pastāv arī cita, daudz noslēpumaināka teorija: Zeme varētu būt apzināti izveidota kā ģenētiska laboratorija, kurā radīts cilvēks.
Šī ideja nav radusies tukšā vietā. Tā balstās uz dīvainiem cilvēka DNS aspektiem, strauju attīstības lēcienu vēsturē un senajiem mītiem, kas pārsteidzoši precīzi atkārto vienu un to pašu stāstu dažādās pasaules malās.
Cilvēka DNS – bioloģisks kods ar neatbildētiem jautājumiem
Mūsdienu ģenētika apstiprina, ka cilvēka DNS ir ārkārtīgi sarežģīta informācijas sistēma. Tā satur miljardiem “burtu”, kas organizēti pēc stingriem noteikumiem. Taču zinātnieki arī atzīst, ka liela daļa cilvēka gēnu funkciju joprojām nav pilnībā saprotama. Ilgus gadus šo DNS daļu pat sauca par “atkritumu DNS”, lai gan tagad ir skaidrs, ka tur slēpjas regulācijas mehānismi un potenciāli vēl nezināmas funkcijas.
Alternatīvās teorijas piekritēji uzskata, ka šie neizskaidrotie DNS apgabali varētu būt mākslīgi ielikti informācijas bloki, kas aktivizējas noteiktos apstākļos. Tādā gadījumā cilvēks nebūtu tikai evolūcijas rezultāts, bet gan programmēta bioloģiska sistēma.
Pēkšņais cilvēka attīstības lēciens
Oficiālā antropoloģija atzīst, ka cilvēka smadzeņu apjoms, valoda, abstraktā domāšana un radošums parādījās salīdzinoši īsā laika posmā. Evolūcijas mērogā tas ir ārkārtīgi straujš lēciens.
Vēl vakar – primitīvi akmens rīki.
Pēkšņi – valoda, simboli, matemātika, astronomija.
Alternatīvā versija skaidro šo pārrāvumu vienkārši: cilvēka genomā tika veikta ārēja iejaukšanās, kas paātrināja attīstību. Šo ideju pastiprina fakts, ka cilvēka apziņa krasā veidā atšķiras no jebkura cita dzīvnieka uz Zemes.
Senie teksti un “radītāji no debesīm”
Interesanti, ka stāsti par radītājiem atkārtojas daudzās senajās kultūrās neatkarīgi viena no otras. Šumeru, ēģiptiešu, maiju un indiešu avotos atrodami apraksti par būtnēm, kas nāca no debesīm, deva zināšanas un radīja cilvēku.
Šie “dievi”:
- mācīja cilvēkiem būvēt pilsētas,
- nodeva rakstību un astronomiju,
- noteica likumus un kārtību,
- un kādā brīdī pazuda.
Ja to uztver nevis reliģiski, bet tehnoloģiski, tad šie stāsti sāk atgādināt civilizāciju, kas veica iejaukšanos primitīvā bioloģiskā sistēmā – tieši kā laboratorijas eksperimenti.
Zeme kā ideāli noregulēta sistēma
Zeme pati par sevi izskatās pārsteidzoši precīzi noregulēta:
- ideāls attālums no Saules,
- stabils magnētiskais lauks,
- aizsardzība pret starojumu,
- piemērota gravitācija,
- ķīmiski ideāli apstākļi dzīvībai.
Šāda precizitāte dažiem pētniekiem liek uzdot jautājumu – vai tas tiešām ir tikai nejaušību kopums? Vai arī Zeme tika pielāgota konkrētam bioloģiskam projektam – cilvēkam?
Kāpēc cilvēkam ir apziņa?
Cilvēks ne tikai dzīvo. Viņš domā par sevi, par nāvi, par Visumu, par savu izcelsmi. Neviens cits dzīvnieks neuzdod jautājumu, no kurienes tas nāk un kas notiks pēc nāves.
Alternatīvā teorija uzskata, ka apziņa cilvēkā varētu būt ievietots ārējas izcelsmes elements – kā savienojums starp bioloģisko ķermeni un kaut ko daudz plašāku par materiālo pasauli.
Kas notiek tagad?
Daudzi uzskata, ka cilvēce šobrīd atrodas nākamajā attīstības slieksnī. Tehnoloģijas, mākslīgais intelekts, ģenētiskā rediģēšana, neirotehnoloģijas – tas viss notiek pārāk strauji, lai tas būtu tikai nejaušs progress.
Ja Zeme patiešām ir laboratorija, tad varbūt eksperiments tuvojas jaunai fāzei.
Teorija par Zemi kā ģenētisku laboratoriju piedāvā citādu skatījumu uz cilvēka izcelsmi:
- Cilvēks var nebūt tikai evolūcijas rezultāts.
- Cilvēks var būt apzināti izveidots projekts.
- Cilvēka apziņa var būt daudz vairāk nekā ķermeņa blakusprodukts.
Vai tā ir patiesība? Zinātne to pagaidām neapstiprina.
Bet fakts paliek – cilvēks joprojām ir vislielākais noslēpums pats sev.
