by Noslēpumi aiz Mohendžo-Daro un Šoti Kalai piramīdām
Oficiālā versija stāsta: kodolieroči radās 20. gadsimta vidū. Bet vai tiešām? Ja uzmanīgi ielūkojamies senajos tekstos, arheoloģiskajos atradumos un dīvainajās vietās ar augstu radiāciju – rodas jautājums: vai cilvēce reiz jau izgāja cauri tehnoloģiskam sprādzienam, kas beidzās ar pašiznīcināšanos?
Mohendžo-Daro – apokalipses kapsēta?
Mohendžo-Daro, kas atradās mūsdienu Pakistānas teritorijā, bija viena no attīstītākajām senajām pilsētām ap 2000. gadu p.m.ē. Šīs vietas noslēpums ir neticami satraucošs:
- Skeletu pozīcijas liecina par pēkšņu nāvi – daudzi cilvēki gāja bojā, it kā no vienas apokaliptiskas eksplozijas.
- Neviena zīme par ierastu karadarbību – nav atrasti ieroči, cietokšņi vai aizsardzības sistēmas. Pilsēta tika pamesta bez cīņas.
- Radiācijas līmenis daļā skeletu – anomāli augsts, līdzvērtīgs Hirosimas upuriem.
- Izkusuši akmeņi un stiklots smilšakmens, kas iespējams veidojies tikai ļoti augstā temperatūrā – tūkstošiem grādu karstumā, kāds nav sasniedzams ar senajiem ieročiem vai uguni.
Senās leģendas par “dievu ieročiem”
Senie Indijas eposi – Mahābhārata un Ramajana – apraksta kaujas, kuras vairāk atgādina mūsdienu kodolkaru nekā zobenu cīņas:
“Spridzeklis ar milzīgu spēku… svelme tūkstoš saulēs… karavīriem izkrita mati, āda un nagi… ūdens kļuva indes pilns.”
Šie teksti tika uzrakstīti sen pirms atombumbas izgudrošanas. Tātad kā viņi aprakstīja tik precīzus radiācijas simptomus, ja viņi nebija to redzējuši savām acīm?
Šoti Kalai piramīdas – Gruzijas noslēpums
Maz zināmās Šoti Kalai piramīdas Gruzijā paslēpušās Kaukāza kalnos. Tajās ir atrastas struktūras un ieži, kas izskatās kā izkusuši un pārkausēti. Tuvākajā apkārtnē:
- Augsne ir nesterila, grūti audzēt jebko – kā pēc ekoloģiskas katastrofas.
- Vietējās leģendas runā par “zibens uguni no debesīm”, kas noslaucīja seno tautu no zemes virsas.
- Daži pētnieki uzskata, ka zem šīm piramīdām ir enerģijas koncentrācijas punkti – līdzīgi kā Teslas teorētiskie spēka lauki vai “zaudētas tehnoloģijas.”
Vai cilvēce dzīvo ciklā?
Šie piemēri – Mohendžo-Daro, Šoti Kalai un arī citas vietas kā Sodoma un Gomora, Babilona, Derinkuju pazemes pilsēta – liek uzdot neērtu, bet svarīgu jautājumu:
Vai cilvēce jau reiz sasniedza tehnoloģisku augstāko punktu, tikai lai to iznīcinātu savās rokās?
Oficiālā vēsture to ignorē. Bet kad mēs skatāmies uz pasauli bez aizspriedumiem, šķiet, ka daži “mīti” ir daudz tuvāki realitātei, nekā gribētos ticēt.
Vai mēs atkārtojam to pašu kļūdu?
Ja senās civilizācijas iznīcināja sevi ar ieročiem, kurus mēs šodien uzskatām par moderniem, tad mēs varbūt neesam progresīvi, bet tikai atkārtojam aizmirstu ciklu. Un jautājums nav par to, vai tas atkārtosies, bet gan – kad.
